Pāvela aizkustinošais vēstījums par to, ko nozīmē laimīgas attiecības. Vīrieši, aizdomājieties!
Mūsu ģimenē tā ir pieņemts: mēs atnākam no darba, es palīdzu sievai pagatavot vakariņas un sakārtot māju, pēc tam kopā atpūšamies. Es uzskatu, ka manai sievai nav jāstāv visu vakaru pie plīts un izlietnes, vienai jādarbojas ar bērniem, un pēc tam gāžas nost no kājām.
Es gribu redzēt blakus sev skaistu sievieti, kura nav nomocījusies ar mājas darbiem. Un tas, pirmkārt, ir mans pienākums un rūpes. Ja es viņai nepalīdzēšu, tad viņai nebūs spēka un laika man un sev, likumsakarīgi. Citādi, kāds gan es esmu vīrs un aizstāvis, ja nevaru palīdzēt savai mīļotajai?
Reiz draugs atzinās, ka viņam esot mīļākā. “Priekš kam???” – izbrīnījos es. Uz ko draugs atbildēja: “Piekusis esmu no sievas. Man ar viņu ir garlaicīgi, viņa regulāri ir virtuvē, vienmēr ar kaut ko neapmierināta, mūžīgi ņemās ar bērnu, sevi nekopj, viņai mūždien sāp galva, sekss mums ir reizi mēnesī un tas pats primitīvs.
Izmainījusies Marija pēc kāzām… Lūk, mana jaunā- skaistule, vienmēr kopta, sekss vienkārši burvīgs. Mēs ar viņu daudz laika pavadām kopā, man ar viņu ir interesanti”. Es painteresējos: “Un ko tagad, jūs ar Mariju šķirsieties?” Draugs patiesi izbrīnījās: “Nē, protams!
Kāpēc? Marija neko nenojauš. Mājās vienmēr ir tīrs un kārtīgs, ēst pagatavots, ko man vēl vajag? Marija mājām, bet Liene dvēselei un ķermenim”.
Man kļuva tik pretīgi un nepatīkami… Vēl vairāk pretīgi kļuva, kad sapratu, ka tā uzskata daudzi mani draugi. Kas par patērētāju attieksmi pret sievietēm?
Kā tā var būt? Kamēr bija jauna un skaista – bija vajadzīga, bet tagad var jaunu meklēt? Bet sieva lai turpina apkopt un gludināt? Tas ir tik zemiski! Galu galā mēs taču neesam dzīvnieki! Ģimene – tas ir liels un smags darbs abiem! Un tikai divatā var uzbūvēt stipru un draudzīgu ģimeni. Bet ja uzveļ visas rūpes sievietei viņai vienkārši neatliek laiks nekam citam.
Dārgie mani draugi, nejau jūsu sievietes ir mainījušās, bet mainījusies ir jūsu attieksme pret viņām. Kamēr jūs tikāties līdz kāzām, jūs dāvinājāt viņām ziedus, dāvanas, izteicāt komplimentus, gājāt uz randiņiem. Bet ko jūs darāt pēc kāzām? Atnākat vakaros mājās, gaidāt kamēr sieva pagatavos vakariņas, bet pēc tam apsēžaties pie datora vai televizora.
Brīvdienās ejat pie draugiem bez sievas. Tā taču ir, vai ne? Bet viņa visu šo laiku gatavo, kopj māju, mazgā veļu, gludina, pieskata bērnus. No kurienes viņai būs spēki un , pats galvenais, vēlme sakopt sevi un uzsmaidīt jums, kā agrāk, kad jūs tikko iepazināties?
Godīgi atzīstos (lai gan, esmu pārliecināts, ka daudzi vīrieši man neticēs) es NEKAD neesmu krāpis savu sievu. Un netaisos, man tas nav vajadzīgs.
Kāpēc mainīt sīkumu dēļ? Mānīt? Kāpēc riskēt ar to, ko jūs daudzus gadus kopā esat būvējuši? Man pat nav vajadzīga cita, man ar savu sievu vairāk kā pietiek, viņa man ir gan draugs, gan mīļākā, gan sieva.
Uzskatu, ja mīli sievieti – tad cita nav vajadzīga. Bet ja nemīli- tad esi vīrietis- godīgi viņai tajā atzīsties un ej uz visām četrām debess pusēm. Tikai ja pirms kāzām jūs iemīlējāt labsirdīgu un jauku meiteni, bet pēc kāzām viņa kļuva par raganu, tad, pirmkārt, JŪS pie tā esat vainīgs !
