Būt par tēvu nenozīmē “palīdzēt sievai”, bet gan būt par vecāku savam bērnam
Ļoti daudzās ģimenēs, pat jaunajās un progresīvajās, tēvi joprojām tiek uzskatīti par palīgiem mammai nevis pilntiesīgiem vecākiem. Reizi nedēļā nomainītas autiņbiksītes vai pastaiga ar ratiņiem divreiz apkārt mājai jau tiek uzskatīta par supervaroņa cienīgu rīcību.
Man vienmēr ir licies, ka pozīcija “Bērna audzināšana ir sieviešu padarīšana” vairāk raksturīga Austrumeiropas valstīm, taču tad uzdūros Klinta Edvardsa, trīs bērnu tēva tekstam, kurā bija rakstīts par to, ka nevajag celt uz pjedestāla tēvus, kuri aktīvi piedalās savu atvašu audzināšanā.
Edvardss pastāstīja par kādu rītu savā ģimenē, kad pošoties uz darbu teicis savai sievai: “Tev jābūt man pateicīgai par to, ka es naktī ceļos pie bērna, jo vairums tēvu to nedara”. Uz to sieva viņam ieteikusi vairāk nekad neatkārtot šos vārdus. “No tava teiktā var secināt, ka tu kaut kādā veidā esi pārāks par mani. Ka man jābučo tev kājas katru reizi, kad tu naktī celies pie bērna. Vispār tas ir mūsu abu mazulis, ja kas…”, - sieva teikusi Edvardsam.
Viņš esot sadusmojies un aizbraucis uz darbu – trīs bērnu tēvam nav bijusi vēlēšanās sarunāt kaut ko lieku savai sievai. Pa ceļam uz biroju pār viņu nākusi apgaismība, un viņš nolēmis, ka jāpārskata sava attieksme pret palīdzēšanu sievai. Un pakāpeniski pārstājis sekot savu draugu pieredzei, daudzi no kuriem nepiedalījās savu bērnu audzināšanā un aprūpē, bet nodefinējis pats savu pozīciju: ”Es neesmu palīgs, es esmu pilntiesīgs vecāks”. Laimīgas beigas.
Diemžēl daudzās ģimenēs tēvi joprojām nepietiekami iesaistās savu bērnu audzināšanā. Ja tēvs izdara kādu sīku pakalpojumu, izpalīdz sievai, tas jau tiek uzskatīts par varoņdarbu. Un pats dīvainākais, ka tā domā ne tikai viņi paši, bet arī viņu sievas, draugi un radi. “Re, kāds malacis! Palīdz sievai!” – visi viņu slavē, it kā viņš būtu divgadīgs mazulis, kas mīlīgi ber kaķu barību garām bļodiņai.
“Mūsu tētis ļoti nogurst darbā, tāpēc mēs viņu netraucējam”, - diezgan izplatīta devīze daudzās jaunajās ģimenēs. Šī frāze skan tā, it kā runa būtu par nelaimīgu mazuli, nevis par pieaugušu cilvēku kuram nogurums šajā dzīves posmā ir dzīves norma (tāpat kā mammai, starp citu).
“Lai netraucētu tētim, mēs ar mazo guļam otrā istabā”, - saka sievietes, kuras nezin kāpēc uzskata savus vīrus par nespējīgiem uzņemties atbildību par savu bērnu.
“Par to viņš palīdz mums brīvdienās”, - saka jaunās māmiņas, kuras dzīvo ar savu vīru septiņas dienas nedēļā. Par to? Par ko? Par to, ka viņš visu nedēļu naktīs saldi gulējis, pēc darba atpūties un garšīgi vakariņojis? Par to, ka varbūt pāris reizes nomazgājis traukus?
Par tēvu vīrietis kļūst ne tad, kad viņam ir laiks vai vēlēšanās pastaigāt ar bērnu, ne tad, kad viņš naktī izņem bērnu no gultiņas, lai padotu to mātei un iegrimtu atpakaļ miega valstībā, un ne tad, kad viņam tas ir ērti. Neko nepadarīsi, būšana par tēvu, tāpat kā par māti, ir diennakts padarīšana.
Tāpēc beigsim slavēt tēvus, kuri ceļas pa naktīm, iet pastaigās, baro un rotaļājas ar saviem bērniem. Viņi dara tieši to pašu ko mamma. Īpaši jau pašā sākumā, kad kopējās darbošanās modelis ģimenē vēl tikai formējas. Nav nekāda īpaša mammas darba (izņemot, protams, krūts barošanu), un viss, kas attiecas uz bērna aprūpi, ir abu vecāku atbildība.
Ziniet, ir labs uzraksts uz T – krekla: “I dont babysit, I parent!”. Šo mantru vajadzētu pasludināt par starptautisko tēvu devīzi. Jo “ak, kāds malacis, palīdz sievai!” sen vairs nerullē!
LAI IZDODAS!
