Esmu izaudzinājusi 3 bērnus, un tagad to nožēloju. Visu dzīvi esmu atdevusi autiņiem, bet tagad pensijā pat nav ko atcerēties

Esmu izaudzinājusi 3 bērnus, un tagad to nožēloju. Visu dzīvi esmu atdevusi autiņiem, bet tagad pensijā pat nav ko atcerēties

Labdien! Mani sauc Anastasija. Man ir 63 gadi, un es dzīvoju pilnīgā vientulībā, neskatoties uz to, ka man ir 3 bērni un arī mazbērni.

Mans vīrs aizgāja no ģimenes, kad jaunākajam dēlam bija tikai 4 gadiņi. Galvenais, ka tieši viņš bija tas, kurš uzstāja, lai mums būtu trešais bērns. Kad piedzima jaunākais, mums jau bija divi bērni, dēls un meita, tādēļ es šaubījos, vai mēs spēsim ‘’pavilkt’’ vēl trešo bērnu. Taču vīrs pateica, ka tur, kur ir divi, vieta būs arī trešajam. Beigu beigās viņš mani pārliecināja, un es piekritu.

Trīs bērni mājās, tas nav viegli. Vieni vienīgi autiņi, rāpulīši, slimnīcas, dārziņi, skolas un citas problēmas. Rezultātā vīram tas viss apnika, un viņš aizgāja pie jaunākas sievietes, kurai nebija bērnu, bet es paliku viena ar trim bērniem un problēmu gūzmu.

Jā, alimentus viņš, protams, maksāja, taču naudas tik un tā nepietika. Turklāt audzināšanā viņš nepiedalījās, viņam bija jauna ģimene, un laika ņemties ar bērniem viņam nebija.

Lai nu kā, bet man izdevās bērnus gan izskolot, gan pienācīgi izaudzināt. Lai gan bija ļoti grūti un brīžiem gribējās kaukt aiz izmisuma. Mans vecākais dēls dzīvo ārzemēs. Meita apprecējās un pārcēlās dzīvot uz citu pilsētu. Bet jaunākais strādā par žurnālistu, visu laiku atrodas izbraukumos un mājās mēdz būt ļoti reti.

Šobrīd es esmu jau pensijā un dzīvoju pilnīgā vientulībā. Reizēm tik ļoti gribas parunāties, taču nav pilnīgi neviena. Lai nejustos tik vientuļi, es iekārtojos darbā veikalā, lai sarunātos vismaz ar pircējiem. Strādāju ar prieku, jo vismaz darbā kaut uz brīdi aizmirstu par savu vientulību.

Visas manas draudzenes ir aizņemtas ar mazbērnu audzināšanu. Arī man ir mazbērni, bet viņi dzīvo tālu, un arī ar autiņiem es vairs negribu ņemties. Jau tā visu dzīvi tiem esmu atdevusi.

Reizēm atskatoties uz savu dzīvi, saprotu, cik bezvērtīgi esmu dzīvojusi. Visa mana pagātne - tās ir bērnu slimošanas, bezmiega naktis, problēmas skolā un pastāvīgas raizes par bērniem.

Tagad es domāju - būtu labāk piedzemdējusi vienu bērnu un dzīvotu savam priekam. Un arī vīrs varbūt nebūtu aizgājis. Bet ko tagad, gadi ir pagājuši, un es esmu palikusi pie sasistas siles, jo kaut ko mainīt ir jau stipri par vēlu.

Ja patika tev, noteikti patiks arī taviem draugiem. Padalies!

Pievienojies domubiedriem!