Vecumdienas kā laime, nevis mocības: 3 lieliskas Natālijas Behterevas rekomendācijas

N.Behtereva - bioloģijas zinātņu kandidāte, padomju zinātniece smadzeņu izpētes jomā, PSRS ZA akadēmiķe. Bērnunama audzēkne, kas spējusi pietuvināties sapratnei par smadzeņu darbību un to, kā tās padara mūsu dzīvi laimīgu vai nelaimīgu.

Vecumdienas - tā ir tā pati jaunība, tikai ar saviem noteikumiem.

‘’Vecumdienas ir tāda pati jaunība, tāda pati dzīve: cilvēks vēlas būt laimīgs, ieinteresēts savā dzīvē, nodarboties ar kaut ko interesantu, komunicēt - visu to pašu, ko jaunajiem.’’ Natālija uzskatīja, ka pieauguša cilvēka dzīves ritmam, ja viņš vēlas būt aktīvs un apmierināts ar dzīvi, nav jākļūst stipri lēnākam, salīdzinot ar jaunatni, tad arī vecumdienas vairāk līdzināsies dzīvespriecīgajai jaunībai: ‘’Kāds ir mūsu dzīves galvenais notikums? Pensija. Vecumdienu brīvlaiks, kā to dēvē kāds mans paziņa - tā ir laba ideja, tikai cilvēki nezin, ko ar to visu iesākt: sāk nonīkt, nespēj atrast sev nodarbi: bērniem ir sava dzīve, labi draugi arī ne visiem ir, finanses reti ļauj paveikti kaut ko patiešām interesantu, un rodas sajūta, ka dzīve aiziet - pienākušas vecumdienas.’’

N.Behtereva kā neirofizioloģe uzskatīja, ka problēmas vienmēr sākas galvā: ‘’Piezogas domas par vecumdienām, ka dzīve tuvojas noslēgumam, un tas tā arī notiek’’.

‘’Pieaugušam cilvēkam vispirms ir jāsaprot, ka vecumdienas ir tāda pati dzīve un, lai dzīvi nepārvērstu par eksistēšanu, ir kaut kas jādara: jāinteresējas par visu jauno, jāsasprindzina smadzeņu krokas, jāizmēģina jauni aktivitātes veidi, jākaļ plāni un jānosprauž mērķi. Kamēr cilvēka smadzenes ir aktīvas un viņa domāšanas resursi ir virzīti uz kāda uzdevuma risināšanu - viss ir brīnišķīgi, bet, tiklīdz šo mērķu nav, smadzenes sāk ‘’urķēties’’ sevī un burtiski pašas rok sev kapu,’’ - teica Natālija. ‘’Var taču iesākt ar kaut ko nelielu: kaut iegādāties velosipēdu, kaut lasīt labas grāmatas, kaut pārcelties uz citu dzīvesvietu - vienalga ko, bet plāniem un uzdevumiem ir jābūt - smadzenēm tie ir jārisina, jo citādi tās pārslēgsies uz muļķībām.’’

Smadzenes jānodarbina pareizi

‘’Otra padzīvojušu cilvēku problēma: mēs domājam, ka jau visu zinām un mācīties mums nevajag’’. Natālija uzskatīja, ka visa dzīve ir mācīšanās: ‘’Tiklīdz beidzas mācīšanās, dzīve apdziest’’ - teica viņa: ‘’Viss taču ir ļoti vienkārši: šahisti, arhitekti, skolotāji, garīga darba darītāji...Kamēr viņi ir aizņemti ar savu nodarbi, līdz pat sirmam vecumam - dzīvības viņos ir atliku likām, bet smadzenes darbojas tā, ka pat jaunie varētu apskaust, bet, tiklīdz viņi savu lietu pamet, dzīve pavisam noklust, tāpēc es vienmēr saku: ‘’Nepārtrauciet dzīvot, turpiniet mācīties! Vienalga ko, tikai nodarbiniet smadzenes!’’’’ No smadzeņu viedokļa, jebkuras jaunas zināšanas - tas ir jaunu neironu un neironu saišu veidošanās process - neiroģenēze. Mūsdienu zinātne sasaista depresiju ar neiroģenēzes pazemināšanos. Taču, lai uzsāktu neiroģenēzes procesu, ir jāmācās un jānodarbina smadzenes pareizi. ‘’Ne katrs saprot, kas ir pareizs apmācības process: tik paņemt rokās grāmatu un iedomāties, ka esi intelektuālis, bet smadzenes taču nestrādā! No staigāšanas neviens sevi par intelektuāli neuzskata, taču atliek paņemt rokās grāmatu, tā uzreiz visi kļūst par ‘’profesoriem’’. Tas tādēļ, ka staigāt un lasīt mēs esam iemācījušies tik labi, ka smadzenes tam netērē savu kognitīvo enerģiju - kājas pašas iet pa ceļu, bet acis pārskrien pār tekstu, interpretējot to bez piepūles - tā ir veco iemaņu pielietošana, tā neattīsta smadzenes,’’ - teica Natālija. ‘’Ja mēs vēlamies, lai smadzenes būtu aktīvas, un dzīve sniegtu gandarījumu, smadzenes ir jātrenē pareizi: ir jālasa nevis bez sajēgas kā robotam, bet lasītais jāapzinās. Visvieglāk saprast to, par ko es stāstu, var, ieturot pauzi lasīšanā un pajautājot: “Bet ko es tikko izlasīju? Ko interesantu es ieguvu? Kādas domas manī tas raisa?’’ Tas arī nozīmē domāt! Bet parasta, neapzināta lasīšana ir tikai imitācija.’’

Par sliktām atmiņām un domām

‘’Svarīgi ir saprast, kā darbojas mūsu smadzenes, lai nepadarītu dzīvi nelaimīgu. Pieņemsim, ka mēs lieliski saprotam, ka ikviens cilvēks tagad prot lasīt tik labi, it kā viņš būtu lasīšanas čempions, salīdzinot ar tiem, kas prata lasīt pirms četriem - pieciem gadsimtiem. Kāpēc? Tāpēc, ka mēs to darām daudz un bieži - sasaiste starp neironiem nostiprinās, un tas mums izdodas viegli: jo biežāk mēs to darām, jo stingrāk tas nostiprinās smadzenēs un labāk padodas. Bet tas ir koks ar diviem galiem. Tieši tāpat mēs varam konservēt sliktās domas un negatīvo dzīves uztveri. Es bieži cilvēkiem jautāju: ‘’Nu kāpēc jūs domājat par slikto, ko tas jums dod? - ‘’Nezinu. Tas sanāk pats no sevis’’.

‘’Jo biežāk mēs domājam par slikto, par bailēm, par negatīvajiem pagātnes mirkļiem, jo spēcīgāk tos iesakņojam savās smadzenēs, personībā - rodas iespaids, ka tie dominē dzīvē, lai gan mēs paši esam tos nostiprinājuši ar tādu kā pastāvīgu košļeni smadzenēs: košļājam šīs bailes un negatīvismu, bet sakošļāt nevaram. Izeja šiet ir vienlaikus vienkārša un sarežģīta: vislabākais variants - tas ir domāt par labo un nedomāt par slikto - tik vienkārši un sarežģīti. Domājot par labajiem brīžiem, par mērķiem un pozitīvo, mēs nostiprinām šos momentus un radām tādu pašu domāšanu - adaptīvu, vērstu uz labā meklējumiem. Dažs lietu saredz drūmu un skumju, bet cits redz, kā elpo daba un izbauda ilgi gaidīto vēsumu, saskatot tajā attēla estētiku - tie ir divi dzīves redzējumi. Katrs izvēlas pats, kādu redzējumu stiprināt.’’

Ļoti ceru, ka Natālijas Behterevas pārdomas vismaz kādam no jums palīdzēs atmodināt savas dzīves otro daļu un kļūt laimīgākam.