Vecuma krīzes bērniem

Viena no bērna augšanas īpatnībām ir vecuma krīzes jeb problemātiska bērna pāreja no viena vecuma posma uz otru.

Kas tā ir - vecuma krīze?

Vecuma krīze ir pārejas etaps starp cilvēka vecumiem, ko raksturo galvenās nodarbošanās un attīstības sociālās situācijas maiņa. Krīzes periodi ir neatņemami pieaugšanas etapi. Katrs cilvēks iziet caur vairākiem šādiem etapiem.

Pastāv 6 bērnu vecuma krīzes:

• jaundzimušā krīze,
• viengadnieka (zīdaiņa) krīze,
• trīsgadnieka (agras bērnības) krīze,
• septiņu gadu (bērnības) krīze,
• trīspadsmit gadu (pusaudžu) krīze,
• septiņpadsmit (jauniešu) krīze.

Bērns attīstās nevienmērīgi - pārejas no viena vecuma etapa uz nākošo bieži norit sāpīgi un rada bērnos daudzas negatīvas uzvedības iezīmes: spītību, kašķīgumu, aizkaitināmību u.c.

Par visnopietnākajām psihologi uzskata 3-4 gadu un 17 gadu krīzes.

Kā izpaužas vecuma krīze bērniem?

Ja jūsu bērns dod priekšroku nevis mājai bet draugu kompānijai, pie tam, ja jūsu sabiedrība viņam raisa diskomfortu, tad jums ir laiks doties pie psihologa un lasīt atbilstošu literatūru. Tā jums dos atbildes uz daudziem jautājumiem. Vecākiem ir jāsaprot, ka pretrunas, kas rausta bērna dvēseli, veido viņu kā pilnvērtīgu un harmonisku personību - un tas ir krīzes pluss.

Izdala dažas galvenās krīzes fāzes:

• Pirmskritiskā jeb negatīvā - stereotipu sabrukšana bērna apziņā. Vecāki, nesaprotot, kas notiek ar pusaudzi, nonāk ar viņu domstarpībās.
• Kulminācijas krīzes punkts. Visbiežāk tas ir periods no 13 līdz 15 gadiem. Noris kādam vētraini, bet citam, tieši otrādi, ļoti mierīgi. Šajā krīzes fāzē bērni aizraujas ar neformālo kultūru, nonāk sliktās kompānijās.
• Postkritiskā fāze: veidojas jaunas attiecības ar vienaudžiem, ģimeni un kopumā ar sabiedrību.

Šeit vecākiem ir ieteicams nekādā gadījumā neielaisties konfrontācijā. Radiet mājās jūsu bērnam komfortablu psiholoģisko klimatu, mīlestības un sapratnes atmosfēru. Samierinieties un pieņemiet to, ka jūsu “mazulis” ir paaudzies, un ar viņa viedokli ir jārēķinās.

Ir krīzes veids “neatkarība”. Tas izpaužas tā, ka bērns atstumj no sevis tuvos cilvēkus un visus apkārtējos. Bērns neuztver nopietni vecāko cilvēku viedokli, pretojas viņu prasībām.

Jums nāksies aizmirst par notācijām un morāles lasīšanu, citādi bērns dos priekšroku citai sabiedrībai, ne jūsu, - tikai mīlestība un pacietība no jūsu puses. Un nedomājiet pielietot spēku, tas izsauks tikai pretreakciju.

Krīzes veids “atkarība”. Četrgadīgi bērni tiecas pēc patstāvības, bet pusaudži pēc atkarības - apgalvo psihologi. Reizēm bērns vēlas palikt līdzās vecākiem, viņu apgādībā. Viņš nevēlas pieaugt, baidās no atbildības un patstāvības. Un tas ir sliktāk par “neatkarības” krīzi, jo tāds attīstības ceļš noved pie infantilisma, pieaugšanas progress noris lēnāk.

Kā norisināsies krīzes process, ir atkarīgs no vecākiem - no viņu pacietības. Atcerieties, ka intuitīvā līmenī bērns kopē pieaugušo uzvedību. Ja viņš grib būt atkarīgs, ir jāizbeidz pastāvīgās rūpes par viņu, lai nākamais pieaugušais mācītos dzīvot patstāvīgi.

3 gadu krīze

Vecākiem ir jāpalīdz bērnam trīs gadu vecumā pārvarēt šo vecuma slieksni - periodu, kad personība pārkārtojas, un bērns var mainīt savus pasaules uzskatus. Reizēm viņš vecākiem kļūst neizprotams, bet viņa rīcība kļūst neparedzama. Jūsu mazulis sāk nodalīt sevi un apkārtējo pasauli. Tas it tā saucamais “es pats” periods, kad bērns meklē un cenšas izprast savu “es”, veido savas iekšējās pozīcijas. Bērns, kurš agrāk jutās kā visuma centrs, pēkšņi ievēro, ka viņš ir tikai viens no daudziem visumiem, kas ir ap viņu. Mazajam cilvēkam šobrīd ir ļoti svarīgi apzināties katru savu patstāvīgo darbību kā savu personīgo izvēli. Vislabākais būs ļaut bērnam darīt to, ko viņš uzskata par vajadzīgi, dodot viņam izvēli bez izvēles. Tas ir, mēs viņam piedāvājam izvēli no 2-3 rīcības variantiem, kas jau iepriekš ir izdevīgi un pareizi priekš mums, bet bērns pie tam jutīs savu patstāvību.

7 gadu krīze

Šajā periodā bērns iegūst sev jaunu statusu - skolnieks. Un reizē ar to rodas jaunas tiesības un pienākumi. Rodas jautājums, ko darīt ar jauno brīvību un atbildību. Tāpat bērnam ir arī savs personīgais viedoklis. Un šeit ir ļoti svarīgi, lai vecāki to cienītu! Bērnam nepieciešams atbalsts it visā. Jūsu vakarējais mazulis ir paaudzies. Un, neskatoties uz to, ka viņš vēl reizēm ir bērnišķīgi impulsīvs un nepacietīgs, viņa spriedumi un rīcība kļūst loģiskāki, iegūst saprātīgu pamatu. Viņš sāk atšķirt savas jūtas un emocijas, mācās paškontroli.

13 gadu krīze

Pusaudža vecumā krīze apzīmējas ar disproporcijām starp sociālo un morālo attīstību, asinhronija apzīmējas ar bioloģisko, sociālo un psiholoģisko nesaskaņotību, kā arī ar nobriešanas tempu nesakritību. Konkrētas krīzes robežas katram pusaudzim ir individuālas. Ir ļoti svarīgi saskatīt pirmās pusaudžu krīzes pazīmes un necerēt, ka tas pāries pats no sevis. Reizēm pārejas vecuma simptomi parādās jau 10 gadu vecumā, bet dažiem 13-17 gados. Psihologi apgalvo, ka vēlīna krīze noris akūtāk. Pie krīzes izpausmēm pieder tiekšanās pēc vecāku bērnu sabiedrības vai sadarbības aktivizēšanās ar vienaudžiem. Tāpat arī pusaudži tiecas pēc neatkarības, bet viņu viedoklis ir vienīgais pareizais.

17 gadu krīze

Šis laiks ir saistīts ar sociālā brieduma perioda sākumu, ar iepriekšējās attīstības stabilizācijas procesu periodu. Mūsu bijušais bērns beidzot sasniedz pieaugšanas stadiju. 17 gadu krīze sakrīt ar skolas beigšanas laiku, kad stāv jautājums par turpmāko dzīves ceļu, profesijas izvēli, mācību turpināšanu. Lielu liomu un palīdzību šeit var sniegt ģimenes atbalsts. Kā vēl nekad jūsu bērnam nepieciešama pārliecība par sevi, savas kompetences sajūta. Ja jūsu bērns nesaņem nepieciešamo palīdzību un atbalstu, tad viņa bailes un nepārliecinātība var radīt neirotiskas reakcijas, kas savukārt novedīs pie somātiskām problēmām, bet tālāk pie slimībām jau fiziskajā līmenī. Esiet uzmanīgi pret savu pieaugušo cilvēku! No šādiem periodiem nav jābaidās. Mazliet pacietības un vajadzīgās uzmanības bērnam, un šis kritiskais vecuma punkts būs iziets bez liekiem pārdzīvojumiem.

Kā pārdzīvot bērnu krīzi vecākiem?

• Pacensties saprast bērna vajadzības šā brīža krīzē,
• Centieties paskatīties uz notiekošo ne tikai no savām, bet arī no bērna pozīcijām,
• Pielāgojieties bērnam. Bieži spilgta vecuma krīzes norise bērnam ir saistīta ar pašu vecāku nepareizu uzvedību attiecībā pret bērnu,
• Ievērojiet secību. Noteikt aizliegumus tur, kur tiek apdraudēta bērna dzīvība vai veselība. Nemainīt savus lēmumus tikai tāpēc, ka bērna raud vai lūdzas.
• Motivēt savus lēmumus bērnam saprotamā valodā,
• Palikt mierīgiem jebkurā situācijā.

Padomi vecākiem

Pat tie vecāki, kuri ļoti mīl savus bērnus, nereti pieļauj daudz kļūdu audzināšanā. Lūk, daži padomi krīzes mīkstināšanā un pārvarēšanā:

• Kompromiss palīdzēs atrisināt jebkuru problēmu;
• Visiem ģimenes locekļiem noteikumiem jābūt vienādiem, lai bērns justos līdztiesīgs;
• Uztveriet savu bērnu kā nobriedušu personību. Jautājiet un ņemiet vērā viņa viedokli, risinot ģimenes lietas;
• Māciet viņam pēc sava piemēra risināt problēmas un kontrolēt emocijas;
• Interesējieties par viņa vaļaspriekiem;
• Apbalvojiet par panākumiem, sniedziet atbalstu viņa projektos;
• Nesalīdziniet ar citiem bērniem un morāli atbalsties grūtos brīžos.

Vecumu psiholoģija pastāsta par katru krīzes gadu un spēj palīdzēt vecākiem un pedagogiem saprast pieaugošā bērna uzvedības nianses.