Piecas patiesības par bērniem, kuras grūti pieņemt vecākiem, kuri auguši PSRS

Piecas patiesības par bērniem, kuras grūti pieņemt vecākiem, kuri auguši PSRS

Esmu dzimusi pagājušajā gadsimtā. Vēl vairāk – pagājušajā tūkstošgadē. Kad es piedzimu un augu, bija cita valsts, un, pats galvenais, bija cita dzīve.

Tagad ļoti daudz kas ir mainījies, bet mēs, pieaugušie, turpinām nodot nākamajām paaudzēm mūsu vecāku audzināšanas mantojumu. Mūsu mammas un vecmammas auga Padomijā. Un tieši viņas mācīja mūs, kā būt par mammām. Ar savu piemēru viņas rādīja mums, ko nozīmē “audzināt”. Mēs iemācījāmies tādas paradoksālas lietas kā “aizver muti un ēd!” vai “uzvelc jaku, mammai ir auksti”. Es pati dažreiz pieķeru sevi runājam savas mātes intonācijā vai darot kaut ko, ko darīja mana mamma, un ko, savukārt, darīja viņas mamma, mana vecmamma. Un tas mani biežāk biedē nekā iepriecina. Šodien varu atzīties, ka visa mana mātes pieredze ir balstīta uz bausli – paskaties uz mammu un vecmammu un dari otrādi. Ne tāpēc, ka viņas ir sliktas, bet gan tāpēc, ka viņu versija par audzināšanu bija piespiedu versija komunisma cēlēju valstī. Es augu “tā, starp citu”. Mamma strādāja divos darbos, “pildīja plānu”, gādāja produktus, bārās ar tēvu un dzemdēja otru bērnu. Es izaugu un teicu sev, ka vēlos nodarboties ar savu bērnu audzināšanu apzināti, ar mīlestību un pieķeršanos. Un nu jau vairākus gadus es audzēju savu iekšējo mammu un atbrīvoju viņu no padomju sistēmas aizspriedumiem. Pirms desmit gadiem kļuvu par māti pirmoreiz, un tā kā neko nezināju par bērnu audzināšanu, tad ņēmu palīgā aukli.

Par savu personīgo uzvaru uzskatu to, ka nešķīros no viņas, un tagad aukles gādīgajās rokās ir mans jaunākais dēls. Aukle, starp citu, ir jauneklīga sieviete ar vairāk kā 15 gadu darba stāžu bērnu dārzā. Viņai piemīt dabiska mīlestība uz bērniem. Citu tādu cilvēku nav izdevies sastapt. Man ir paveicies: man ir iespēja mācīties audzināt savus bērnu pie profesionāļa. Viņa “aizskaloja” daudzus manus naivos uzskatus par bērnu audzināšanu. Piemēram, es pirmo reizi ieraudzīju, kā ir iespējams maigi un mierīgi pieņemt bērna sīkās neveiksmes. Par otro, desmit minūšu laikā sasisto krūzi, viņa pavisam mierīgi saka: “nekas traks nav noticis”. Man savā bērnībā nebija iespējas neko tādu izjust. Esot ar viņu kopā, es sajutu, kā var būt ļoti mīloša un tajā pašā laikā stingra mamma. Ar vienu vārdu sakot, daudz kas notika pirmoreiz. Blakus viņai, es ne tikai mācījos būt par mammu, bet arī dziedēju savu iekšējo bērnu.

Un pēc tam pati kļuvu par psihologu, un otro bērnu audzinu jau pavisam citā apziņas līmenī, kā pirmo. Pirmkārt, es ķeru ciet tos “padomju audzināšanas prusakus”, ar kuriem bija piebāzta mana galva. Un šo gadu laikā man ar tiem ir sakrājies vesels saraksts, ar kuru vēlos padalīties.

Bērni var (un drīkst) smērēt drēbes, spēlēties dubļos un lēkāt pa peļķēm

Mammas – mājsaimnieces ļaunākais murgs: dēls vai meita skraida pa peļķēm, spēlējas smilšu kastē ar dubļiem, vai līdz elkoņiem ir nosmērējušies, palīdzot tētim dārza darbos. Pati esmu bijusi par liecinieci tam, kā mammītes bērnu laukumiņā histēriski kliedz saviem lolojumiem: “Daniel! Ej nost no peļķes!”, “Liene! Pamēģini tikai vēlreiz paņemt tās slapjās smiltis!” Bet tieši blakus šiem dubļiem, netīrumiem un slapjajām smiltīm norit svarīga bērna psiholoģiskās attīstības posms! Šī stadija parasti ilgst no viena līdz trīs gadu vecumam, un šajā laikā ir ļoti svarīgi ļaut bērnam lēkāt pa peļķēm, skriet pa slapjo zāli un izsmērēt pa smilšukastes malām slapjās smiltis.


Ja patika tev, noteikti patiks arī taviem draugiem. Padalies!

Pievienojies domubiedriem!

Pievienjies mūsu sekotājiem

Aizvērt