Kā iemācīties pastāvēt par sevi? Skaidro psihologi
Nevienam cilvēkam nepatīk, ka viņu “apbižo”, nerēķinās ar viņa laiku, veselību un jūtām vai uztver par pašsaprotamu. Un dažreiz – biežāk, nekā mums varētu likties – ir situācijas, kad jāpasaka “nē”. Ar šo pēdējo Latvijā vispār ir diezgan liela problēma – esam pieraduši pacieties un paklusēt, nevis pateikt visu, kas sakāms tūliņ un uzreiz. Tomēr ilgtermiņā tas nenāk par labu. Galu galā, pašapliecināšanās un sajūta, ka esi novērtēts, ir arī slavenajā Maslova piramidā, un, kā jau arī tautā mēdz teikt, ja neparūpēsies par sevi pats, neviens cits par tevi arī neparūpēsies. Tā ka reizēm ir vajadzīgs pastāvēt par sevi un pateikt tieši – atvaino, bet šitā nebūs. Un to var iemācīties.
Kas tad jādara?
Sāksim ar to, ka nevajag būt agresīvam. Protams, reizēm kolēģim, tuviniekam vai skolas biedram gribas tā vien pateikt, lai savas neadekvātās prasības iebāž, kur saule neiespīd, taču nez, vai tā būs labākā stratēģija. Tas, kas vajadzīgs, ir uzstājīga pašpārliecinātība. Ja nevari atļauties kolēģa dāvanai piemest desmit eiro – tā arī pasaki. Negribi iet uz pasākumu – pasaki, ka nenāksi. Tu nevienam pat neesi paskaidrojumu parādā! Nav jābūt agresīvam un piktam, lai pateiktu stingru “nē” – tu vienkārši aizstāvi savas intereses. Vai arī paskaidro savas vajadzības situācijā, kad tās tiek ignorētas, vai arī iedod negatīvu atgriezenisko saiti bez dusmām un apvainojumiem – sak, kolēģi, šoreiz tu nekā neizdarīji mūsu kopīgajā projektā, un tas nav labi, vēlreiz šāda rīcība netiks pieņemta. Taču šī pašpārliecinātība ir prasme, kas prasa apgūt dažas vienkāršas iemaņas.
Piemēram:
Esi lakonisks
Kā jau minējām, “nē” ir pilnīgi valīds paskaidrojums, kurš bieži vien neprasa papildu paskaidrojumus. Vai tu vari pieskatīt radu bērnu vakarā, kurš tev jau ir saplānots? Nē. Vai vari pastrādāt sestdienā (bez virsstundu apmaksas)? Nē. Vai vēlies šo kūciņu? Nē (ok, visi vēlas kūciņu, bet doma skaidra). Protams, šī formula nav universāla – ja priekšnieks tev uzdos jaunu darbu, kurš pilnībā atbilst tavām amata funkcijām, tad tomēr būtu derīgi paskaidrot, kādēļ tu atsakies. Un tomēr kopumā – tev nevienam ne par ko nav jātaisnojas.
Esi laipns, atsakoties:
uz jebkuru piedāvājumu vai aicinājumu vari atbildēt ar “liec mani mierā”, un vari arī ar “paldies, ļoti novērtēju piedāvājumu un esmu pateicīgs, bet šoreiz es izlaidīšu”. Redzi atšķirību? Otrajā gadījumā pat īsti negribas uzplīties ar pierunāšanu.
Izmanto vietniekvārdu “es”.
Jā, tas ir diezgan pretēji tam, ko mums kā sabiedrībai māca – nelieto “es”, neesi egoists, nerunā tikai par sevi. Šinī gadījumā tomēr tas ir visai vērtīgi, jo, ja tu runā par saviem plāniem un savām sajūtām, otram cilvēkam nav iespējas apvainoties. Ilustrēsim to ar piemēriem: “tu vienmēr gribi, lai es pieskatu tavus bērnus brīvdienās” un “es esmu ļoti noguris, un šīs brīvdienas man ir vajadzīgas, lai atgūtu spēkus, tāpēc es atteikšos”. Skaidrs? Skaidrs.
Atliec atbildi.
Ja nevari izlemt vai nevari saņemties atteikt uzreiz, atliec atbildi ar, piemēram, frāzi: “šobrīd tev nevaru neko atbildēt, ļauj man ieskatīties plānotājā un dot tevi ziņu”. Esi tomēr gana konkrēts, ka šis nav solījums – tādi vārdi kā “varbūt, iespējams” parasti liek cilvēkiem domāt, ka atbilde, visticamāk, būs apstiprinoša, un vēlāk viņi būs pikti par atteikumu.
