Kā mazulim iemācīt empātiju

Kā mazulim iemācīt empātiju

Ļoti bieži mēs piespiežam mazuli “tūlīt pat atvainoties”, pārdzīvojot par to, ko gan par mums padomās apkārtējie. Un re, mazulis izspiež no sevis “piedod” un pēc piecām minūtēm atkal zvetē ar savu lāpstiņu smilšu kastes biedram pa galvu.
Bijusī pirmsskolas iestādes skolotāja Lorēna Selenca stāsta, kā iemācīt mazuļiem saskatīt saikni starp savu uzvedību un citu emocijām, nevis vienkārši atkārtot “piedod” kā tādam bezdomu papagailim.

Pieci vienkārši soļi uzspiestā “piedod” vietā

Kad mēs sakām “saki, ka lūdz piedošanu”, mēs mācām bērnu vienkārši izrunāt šo frāzi. Bet vai viņi tik tiešām nožēlo izdarīto?
Iedomājieties: jūsu piecgadnieks rotaļājas ar savu draugu. Pēkšņi izceļas strīds par kādu rotaļlietu, jūsu bērns pagrūž biedru, tas nokrīt un sāk raudāt. Ko darāt jūs? Parasti kā zibens piešaujaties pie sava bērna un šņācat viņam ausī: “ātri lūdz piedošanu!”. Un tas it normāli.
Bet kad runa ir par bērniem, kuriem vēl nav pieci gadi, tad te viss ir citādāk. Viņi pat vēl nesaprot, kas tas ir un priekš kam tas ir vajadzīgs – atvainoties. Viņi paši tā nejūtas. Un mums viņiem to vajadzētu iemācīt.
To saku ne jau vienkārši tāpat. Man nācies ar to saskarties katru dienu. Iesākumā biju skolotāja bērnudārzā, tagad veicu pētījumu par agrīno attīstību kādā lielā uzņēmumā.
Un bez tam esmu arī trīs gadus veca ķipara mamma, tā ka lieliski zinu, kā tas notiek. Sapratu, ka tā vietā, lai vienkārši pateiktu “lūdz piedošanu”, es varu paskaidrot kas ir atvainošanās un kam tā ir vajadzīga.

Un tā, ko jūs varat darīt:

Samazinieties

Ja pieiesiet pie bērna, nometīsieties ceļos, lai jūsu acis atrastos vienā līmenī, viņam būs vieglāk uztvert informāciju un uzklausīt jūs. Kad pieaugušais pārkaras pār bērnu kā klints, bērnam šķiet, ka viņu bar, un viņš noslēdzas.
Lai izvairītos no šī efekta, kļūstiet par tādu pašu mazu cilvēciņu, kāds ir jūsu bērns un runājiet klusā balsī.

Aprakstiet viņam tā bērna emocijas, kuru viņš ir aizvainojis

Empātija ir galvenais faktors, lai saprastu, ko patiešām nozīmē vārdi “piedod man”. Lai bērns saprastu, par ko tieši lūdz piedošanu, viņam jāsaprot, ko jūt otrs cilvēks.
Dažreiz es teicu kaut ko līdzīgu kā: “Ak, dievs, paskaties uz viņa seju, tā ir vienās asarās. Nabadziņš! Kā tev šķiet, viņš tagad labi jūtās?” Ar tādām frāzēm ir vieglāk uzsākt sarunu par otra bērna jūtām un emocijām un ātri piemeklēt nepieciešamos vārdus (viņš ir nobijies, apjucis, apbēdināts utt.).

Apspriežat, kas ir noticis

Iesākumā mēs apspriedām, kā jūtās otrs mazulis, bet tagad mums jānoskaidro, kāpēc viņš jūtās tieši tā.
Pajautājiet apmēram tā: “Kā tev šķiet, kāpēc viņš ir tik ļoti apbēdināts un raud? Varbūt noticis kaut kas, kas viņu satraucis?” Tas palīdzēs bērnam saprast saikni starp savu rīcību un otra cilvēka emocionālo stāvokli.

Palīdziet bērnam pielāgot situāciju sev

Tagad, kad bērns saprot saikni starp savu rīcību un otra bērna jūtām, palīdziet viņam iedomāties, kā viņš justos aizvainotā bērna vietā: “Iedomājies, ja tevi tik stipri pagrūstu? Vai tu nejustos aizvainots?”
Tad pielāgojiet sarunu konkrētajai situācijai: “Es negribētu, lai kāds tik stipri pagrūstu tevi un tu būtu apbēdināts. Un es nevēlos lai vispār kāds tiktu tā pagrūsts. Man jāsargā tevi un arī pārējos bērnus.”

Pajautājiet, vai pats bērns vēlas ko teikt

Tā vietā, lai piespiestu atvainoties, es labāk pajautāšu, vai bērns pats nevēlas kaut ko pateikt raudošajam mazulim. Ja bērns zina par vārda “piedod” eksistenci un pielietojumu, viņš pats par to iedomāsies.
Ja tomēr tā nenotiek, tad varat teikt tā: “ Tu zini, dažreiz mēs aizvainojam citus, lai gan patiesībā to nevēlamies. Un tad mēs sakām “lūdzu piedod man”, lai aizvainotais cilvēks justos labāk. Un liekam viņam saprast, ka vairāk nekas tāds neatkārtosies.”
Tagad vēlreiz pārjautājiet bērnam, vai viņš nevēlas kaut ko teikt. Parasti ar to pietiek. Bērns apzināti atvainojas, bet es stāstu par to, kā nākamreiz var rotaļāties nestrīdoties.
Nobeigumā cenšaties skaļi paslavēt bērnus par prasmi atrisināt situāciju. Piemēram, varat teikt: “Cik jauki jūs rotaļājaties kopā! Es ļoti lepojos ar to, ka tu pagaidi, lai dabūtu šo rotaļlietu! Es zinu, tev tas nemaz nav vienkārši!”
Šķiet, ka šie paskaidrojumi prasīs gadus, bet patiesībā šāda saruna prasa vien dažas minūtes. Garāku sarunu trīsgadnieks vienkārši vēl nav spējīgs izturēt. Tā, ka sarunai jābūt ātrai, kodolīgi un viegli uztveramai.
Skaidrs, ka ar vienu reizi var nepietikt. Vienkārši mēģiniet atkārtot atkal un atkal, kad tas nepieciešams. Starp citu, vecākiem, kas ir sašutuši par to, ka jūs neliekat savam bērnam atvainoties uz līdzenas vietas, varat pastāstīt par šo sistēmu. Un ar laiku jūs sapratīsiet, ka pat paši mazākie bērni ir spējīgi uztvert šo koncepciju, un redzēsiet, kā mainīsies viņu uzvedība.
Pielietojot šos piecus vienkāršos soļus, mēs palīdzam saviem bērniem attīstīt empātiju un lūgt piedošanu ar sapratni par izdarīto.

Ja patika tev, noteikti patiks arī taviem draugiem. Padalies!

Pievienjies mūsu sekotājiem

Aizvērt