Svešinieks kāpņu telpā
Nevarēju saņemties paiet viņam garām. “Ja nu tas ir slazds? Ja nu viņš gaida, lai uzbruktu? Vai viņš tikai baida mani?” – šādas domas pazibēja man galvā. Taču tomēr spēru soli, izjaucot klusumu, kas valdīja kāpņu telpā. Pēkšņi svešinieks pagriezās ar seju pret mani. “Ko darīt? Bēgt?” – nodomāju. Svešinieka seja nebija redzama. Manā priekšā stāvēja melns siluets.
Pēkšņi iezvanījās telefons, svešinieks'});">un svešinieks, it kā pēc kādas neredzamas komandas, metās man virsū. Es metos lejā pa kāpnēm, pametot sekotājam zem kājām savu somiņu. Tiekot līdz trešajam stāvam, izdzirdēju blīkšķi. Svešinieks, laikam paklupa un nokrita. Izskrējusi no mājas, sāku skriet prom pa ielu. Man par laimi, garām brauca mašīna. Izskrēju ielas vidū, gandrīz pakļūstot zem riteņiem. – Ej, ar tevi viss kārtībā? Ko tu dari? – iesaucās neapmierinātais šoferis. Es ātrumā izstāstīju situāciju, un viņš izsauca policiju. Mans telefons bija palicis somiņā.
Nebija ilgi jāgaida. Patruļas mašīna bija piecu minūšu brauciena attālumā. Kad policisti piebrauca, kopā ar viņiem devāmies uz dzīvokli. Mana somiņa atradās turpat, kur biju to pametusi. Telefons un nauda bija vietā. Pārliecinājušies, ka ar mani viss ir kārtībā, policisti aizbrauca. Paliku dzīvoklī viena, ar nelielu satraukumu sirdī.
Pēc stundas pie durvīm kāds piezvanīja. Bailes ar joni atgriezās, kopā ar tām arī skudriņas pār visu ķermeni. Klusām atvēru iekšējās durvis un paskatījos actiņā. Ārā neviena nebija. Pēkšņi kāpņu telpā nodzisa gaisma. Pār muguru pārskrēja trīsas. Pēc dažām sekundēm zvans atskanēja vēlreiz. Varēju saskatīt kādu siluetu. Kāpņu laukumiņā kāds stāvēja. Sirds no satraukuma salēcās.
Baidoties, ka laupītājs iekļūs pie manis, ieskrēju istabā pēc telefona, lai zvanītu policijai. Tikko pagāju nost no durvīm, kāds sāka no visa spēka ar dūri dauzīt durvis. Manu emocionālo stāvokli aprakstīt nav iespējams. Trīcošām rokām pūlējos nospiest ciparus, lai izsauktu policiju. Tik tikko varēju noturēties kājās, ceļi trīcēja.
Šis ārprāts ilga minūtes piecas. Kāds zvanīja un dauzīja durvis. Un es trīcēju, baidoties, ka tūlīt, tūlīt pie manis kāds ielauzīsies. Viss beidzās brīdī, kad ārpusē atskanēja skaļa balss, - Atveriet, policija! – kā gan tas iespējams, es nodomāju, tikko taču te lauzās iekša svešinieks. Varbūt viņš jau aizturēts? Ielūkojos actiņā un ieraudzīju policijas darbiniekus. Izstāstīju viņiem visu, uzrakstīju iesniegumu un viss, elle bija beigusies.
Taču mani biedē kas cits! Baidos no rītdienas, jo tad man ir nakts maiņa. Ja nu svešinieks mani atkal gaidīs? Un mans telefons… Stundu pēc policijas aizbraukšanas tas sāka zvanīt… Numurs neuzrādījās… Man ir bail! Iespējam, ka zvana cilvēks no kāpņu laukumiņa…
Stāsts ir tulkots no kādas krievu lapas un nav notics tepat pie mums Latvijā.
