Stāsts, kas jāizlasa ikvienam vecākam! Pēc tam būsiet pateicīgi!
Mana draudzene nesen pastāstīja par scēnu, kas notika viņas mājās pēc tam, kad viņas meita atzinās, ka ir stāvoklī. Bija pārmetumi, apvainojumi un notācijas “kā tu varēji mums to nodarīt?” stilā utt.
Mana sirds sāpēja par viņiem: gan par vecākiem, gan meitu. Un jebkurā līdzīgā situācijā, vienīgais, kas man ienāk pratā, ir manas mammas padoms.
Mana mamma vienmēr teica: “Ja bērns ir nelaimē, aizver muti un atver apskāvienus”.
Es vienmēr esmu centusies sekot šim padomam, kad audzināju savus bērnus. Tas bija diezgan sarežģīti, jo man ir grūti turēt mēli aiz zobiem un es neesmu īpaši pacietīga.
Atceros, kad manai vecākajai meitai bija 4 gadi, viņa nometa zemē guļamistabas lampu. Kad es to ieraudzīju, sāku viņai lasīt tirādi par to, ka tā ir ļoti dārga lampa, sena, vērtīga, ka tā tika nodota no paaudzes paaudzē, un, ka vajag būt daudz uzmanīgākai…
Bet pēc tam es viņas acīs ieraudzīju bailes. Acis bija plati ieplestas, bet lūpas drebēja. Viņa atkāpās soli atpakaļ. Un es atcerējos savas mammas vārdus. Es apstājos un izstiepu viņai pretī rokas.
Viņa burtiski lēcienā ielidoja manos apskāvienos ar vārdiem: “Piedod, mammīt!”. Un apklusa nevaldāmās elsās. Mēs ilgi apkampušās sēdējām un es jutos drausmīgi, tāpēc, ka biju pārbiedējusi savu bērnu un likusi saprast, ka lampa man ir vērtīgāka…
“Tu arī man piedod, – es teicu meitai. – Tu man esi daudz daudz dārgāka par to lampu. Es priecājos, ka tu nesagriezies”.
Šis notikums man iemācīja, ka labāk turēt mēli aiz zobiem, nevis pēc tam taisnoties, nožēlot un censties paņemt savus vārdus atpakaļ.
Kad mani bērni bija pusaudži, situāciju, kurās vajadzēja praktizēt mammas gudrību, kļuva arvien vairāk: problēmas ar draugiem, atzīmes, uzvedība… Tomēr mammas gudrība pastāvīgi paglāba mani no sarkasma, dzēlieniem un pārmērīgas stingrības. Mani bērni nekad nebaidījās no manis un necentās aizstāvēties, jo es nekad un ne par ko viņus nevainoju. Mēs vienmēr kopā ar viņiem domājām pie tā, “ko mēs varam izdarīt šajā situācijā”, tā vietā, lai iestrēgtu pie tā ” kā mēs tajā nonācām”. Nesen mana meita atnāca pie manis virtuvē un teica: “Mammu, es izdarīju muļķību…”.
Mēs apspriedām problēmu, bet pēc tam cieši apskāvāmies.
“Paldies, mammīt. Es zināju, ka tu man palīdzēsi.”
Neticami, cik vieda es kļūstu, kad vienkārši aizveru muti un atveru apskāvienus.
Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis