Svešinieks kāpņu telpā

Sveiki visiem! Nolēmu izstāstīt savu stāstu. Mani sauc Jūlija. Es īrēju vienistabas dzīvokli piecstāvu mājā. Šodien pulksten divos devos uz darbu. Kāpņu telpā atkal bija problēmas ar apgaismojumu. Lampiņa ceturtajā stāvā nedega, bet trešajā raustījās. Dienas laikā tas nav svarīgi, taču varat iedomāties, kas būs vēlu vakarā… Un līdz nācu mājā no darba, biju jau sadomājusies nezin ko.

Tuvojoties kāpņu telpai, redzēju, ka durvis lēnām aizveras. Tātad, kāds tikko bija iegājis. Iegāju pa durvīm un dzirdēju, šļūcošus soļus – kāds lēnām čāpoja mājās. Nesteidzoties sāku kāpt pa kāpnēm, baidoties, ka man pa priekšu iet maniaks, kas ticis līdz ceturtajam stāvam, paslēpsies tumsā un gaidīs mani.

Tiekot līdz trešajam stāvam, kur mirgoja lampiņa, sajutu vieglu adrenalīna pieplūdumu asinīs, man šķita, ka tur kāds bija, taču kad strauji nodzisa gaisma un atkal iedegās, šis kāds burtiski izgaisa. Es palēnināju soli. Joprojām dzirdēju soļus sev priekšā. Kad nokļuvu kāpņu laukumiņā starp trešo un ceturto stāvu, pamanīju siluetu. Ak, dievs! Man kļuva pa īstam bail. Sirds strauji sitās, elpa raustījās. Šis cilvēks stāvēja pretī sienai ar muguru pret mani, ceturtā stāva kāpņu laukumiņa vidū.

Man ir bail. Stāvu, baidos, cenšos neizdvest ne skaņas. Svešinieks sastingst kā statuja. Nevarot izturēt šo gaidīšanu, saņēmu drosmi un izdvesu, - Piedodiet… - tas izskanēja, tik nožēlojami, it kā iepīkstētos pele. Skudriņas pārskrēja visam augumam, kājās iemetās krampji. Bija kapa klusums. Šis aizdomīgais cilvēks joprojām nekustīgi stāvēja, it kā būtu kurls, nedzirdot mani, vai nevēloties to darīt.