Pie visa vainīgi vecāki
Vecāki ir vainīgi vienmēr un visur – ne tā paskatījās, ne tā audzināja. Un nevienu nemulsina tas, ka visā ir pretrunas: par daudz salielīja, nemaz nelielīja, ļoti ciešas attiecības, maz kontaktējās, daudz apskāvienu, vispār neapskāva, mamma bija dominējošā, tēvs bija dominējošais, tēvs bija, tēva nebija – uz kuru pusi skaties, pie visa vainīgi vecāki.
Un jāsaka, ka psihologi arī ir “pielikuši savu roku” vecāku neirozes radīšanā. 20. gs. sākumā cilvēki pēkšņi saprata, cik liela nozīme cilvēka dzīvē ir bērnībā iegūtajai pieredzei. Un kā jau tas bieži mēdz gadīties ar šādām pēkšņām atklāsmēm, jebkurš fakts un novērojums tika pielāgots jaunajai teorijai. Par ko tik nevainoja vecākus, ko tik viņi nebija radījuši paši savām rokām – gan autismu, gan homoseksualitāti, gan astmu…
Laikam bērniem vairs nav nevienas prasmes, iemaņas un īpašības, par kuru nebūtu radīta kāda pārliecinoša un stingra teorija, un kuras pamatā vienmēr ir attiecības ar vecākiem. Bet arī vecāki mūsdienās nav ar pliku roku ņemami. Arī viņi ir izglītoti. Arī viņi apgūst šīs teorijas. Un tas viss noved pie vēl lielākām neirozēm. Cilvēki dzīvo ar sajūtu, ka katrs izteiktais vārds, katrs skatiens spēj radikāli ietekmēt viņu atvasi.
Pie tam, cilvēki ignorē bērna patiesās problēmas. Nesen pēc uzstāšanās pie manis pienāca vecāki ar bērnu. Lieliski jaunie vecāki un mazulis, apmēram trīs gadus vecs. Lai gan neesmu ārsts, bija skaidri redzams, ka ar šo bērnu būtu vērts apmeklēt neirologu. Bet vecākus ļoti uztrauca fakts, ka bērns “nedemonstrē sekošanas uzvedību”, tas nozīmē, nemeklē vecākus, viņam visu laiku jāseko, jo viņš bēg projām. Šie vecāki uzskatīja, ka tam par iemeslu ir mammas aizbraukšana uz divām nedēļām, kad viņš bijis pavisam mazs. Bet tas, ka bērnam ir grūtības ar uzmanības koncentrēšanu, tad tur vecāki problēmu nesaskata. Bērnam ir grūti atpazīt vecākus pūlī, un tā tomēr šajā vecumā jau sāk formēties kā problēma. Un mamma, redziet, vaino sevi.
Katru problēmu, katru atkarību skaidrot ar faktu, ka to veicina ģimene, manuprāt, ir nedaudz pārspīlēti. Uz kuru pusi neskaties, vainīgi vecāki.
Bet no pieķeršanās teorijas viedokļa ir svarīgi, lai vecāks būtu dominējošais aprūpētājs, kurš ir pārliecināts par sevi, kurš tiek galā ar dzīvi un nedrebinās kā apses lapa, domājot, ko gan viņš dara nepareizi.
Pie manis ir vērušās jaunās māmiņas smagā stāvoklī ar ielaistām neirozēm. Esmu sūtījusi viņas pie speciālistiem, kuri izraksta medikamentus. Viņas ir novestas “līdz kliņķim”, savu pastāvīgo refleksiju uz bērna uzvedību dēļ. Ir bijuši gadījumi, kad mamma sākusi raudāt, vien paskatoties uz savu bērnu, vai tikai padomājot par viņu… Un iedomājieties, kā jūtas nabaga bērns, kad redz, ka mamma nepārtraukti viņu vēro – kā viņam ir, vai viņš ir pietiekami laimīgs. Un tajā pašā laikā pati lēnām jūk prātā…
