Pazīmes, ka sieviete ir morāli novājināta un viņas spēki jau ir uz robežas, daudzi pat neievēro

Mēs bieži saprotam, ka esam saslimuši fiziski - pasliktinās mūsu pašsajūta, var paaugstināties temperatūra, gadīties gremošanas traucējumi un tamlīdzīgi. Taču “dvēseles saslimšanu” pamana ne katrs.

Runa nav par psihiskām slimībām, bet gan par tiem gadījumiem, kad sirds “plīst pušu”, un mēs esam uz depresijas robežas.

Īpaši pacietīgas pret savām dvēseles sāpēm ir sievietes. Viņas ir pieradušas atdot sevi visu ģimenei, bērniem, darbam, tuviniekiem. Bet tas, ka iekšā reizēm viss sāp vai ir vienkārši tukšums - tas nav nekas. Gan jau kaut kā pārdzīvošu.

Taču nomāktais stāvoklis, morālais nogurums liecina par to, ka mūsos ir palicis pavisam maz enerģijas un dzīvības spēku.

Psihologi un psihoterapeiti šādus stāvokļus uzskata par bīstamiem. Resursi nav neierobežoti. Un, ja no tāda novājināta cilvēka turpina izsūkt enerģiju, viņš var nopietni saslimt, nu jau fiziski. Vai arī pirms laika aiziet no dzīves.

Lūk, kā sieviete var saprast, ka viņai ir morāls izsīkums un spēki ir jau uz robežas:

Nomākts garastāvoklis, periodiska vai jau pat pastāvīga apātija. Cilvēks pārstāj cīnīties ar apstākļiem. No malas var likties, ka viņš ir samierinājies. Taču patiesībā viņam vienkārši vairs nav spēka pretoties. Problēmas nospiež, bet nav spēka kaut ko darīt lietas labā. Rodas tāda kā piespiedu vienaldzība.

Nevēlēšanās komunicēt ar cilvēkiem vai ātra noguršana no saskarsmes. Ja jūs agrāk esat bijis sabiedrisks cilvēks, bet tagad aizvien biežāk ir vēlme palikt vienai, izvairīties no sarunām, klusēt - tas ir iemesls, lai aizdomātos par savu dvēseles stāvokli.

Aktivitātes pazemināšanās. Te nav runa tikai par fizisko aktivitāti, bet par sievietes darbošanos kopumā. Viņa arvien retāk kaut kur iziet, biežāk palikt mājās. Nav vēlēšanās iet ciemos vai doties ceļojumā.

Intereses zudums pret to, kas kādreiz ir raisījis sajūsmu. Sieviete ir morāli novājināta, ja viņu vairs neiepriecina tās lietas, kas agrāk sniedza gandarījumu, un negribas nodarboties ar lietām, kuras kādreiz tika darītas ar prieku.

Vienaldzība pret citu cilvēku dzīvēm un viņu problēmām. Ja agrāk jūs vienmēr interesējāties, kā iet draudzenei, un bijāt atsaucīga viņas grūtībās, tad tagad jums ir kļuvis vienalga, kā viņa dzīvo. Bet palīdzēt viņai problēmu risināšanā nu galīgi negribas. Savu jau ir pietiekami daudz.

Vienaldzība pret to, kas notiek apkārt. Cilvēks it kā sāk izkrist no sabiedriskās dzīves un sociālajiem notikumiem. Viņu neinteresē jaunumi, ne arī tas, kas notiek apkārt viņa pilsētā, zem viņa logiem un tamlīdzīgi.

Pie tam sieviete var turpināt strādāt, dzīvot, kā parasti un pat pilnībā neapzināties, ka viņas enerģētiskie resursi ir uz kritiskās robežas. Un tāds stāvoklis var pārņemt jebkurā vecumā - gan 25-30, gan arī 60 gados.

Lai no tā atbrīvotos un saprastu, kur paliek enerģija, ir jāpārskata dzīve. Parasti atrodas iemesls - neveiksmīga laulība, toksiski cilvēki apkārt, nerealizēšanās, nemīlams darbs - iemeslu var būt daudz un dažādi. Taču tie ir vienmēr.

Paliekot tādā stāvoklī, tas jau apdraud cilvēku ar negatīvām fiziskajām izmaiņām, tādēļ ir ļoti svarīgi piegriezt vērību savam stāvoklim un sākt kaut ko dzīvē mainīt.