Košana, sišana, speršana un cita veida izaicinoša bērna uzvedība

Košana, sišana, speršana un cita veida izaicinoša bērna uzvedība

Signe Pērkona savā blogā cienimilitici.wordpress.com dalās ar Janet Lansbury stāstiem, pārtulkojot tos latviešu valodā. Kā stāsta Signe, tieši Dženetas Landsburijas bērna audzināšana viņai ir vistuvākā un pieņemamākā.

Mēs esam lieli. Viņi ir maziņi. Viņi vēl tikai mācās mūsu noteikumus un to, ko no viņiem sagaidām uzvedības ziņā. Viņu attīstībai ir nepieciešams, lai viņi izpaustu savu gribu, un viņiem tikai nelielā mērā piemīt (ja vispār piemīt) impulsu kontrole. Ja šāda sarežģīta un spēcīga dinamika ir spēkā, kāpēc lai mēs uztvertu personīgi sava mazuļa (toddler ir bērns no 1 līdz 3 gadu vecumam – tulk. piez.) sišanu, košanu, pretošanos vai atteikšanos sadarboties? Mēs iekarstam un kļūstam dusmīgi, saērcināti vai nobijušies. Mēs varam zaudēt perspektīvu un attapties, nolaižoties līdz sava bērna līmenim un metoties cīņā ar mazulīti, kurš izmērā ir tikai daļiņa no mūsu auguma. Mēs varam justies spiesti mesties virsū, pat iesist vai iekost pretī (!), vai mēģināt atgūt kontroli, bargā tonī atkārtojot noteikumus, kauninot vai sodot savu mazuli “mācībstundas” vārdā.
Vai, iespējams, mēs ejam pretējā virzienā. Baidoties no konfrontācijas ar sava bērna vai savām paša dusmām, mēs atkāpjamies. Mēs padodamies savam bērnam, vilcināmies, minstināmies vai staigājam uz pirkstgaliem attiecībā uz kādu uzvedību. Varbūt mēs lūdzamies vai raudam, lai mūsu bērns apžēlotos par mums.
Lai gan šādas reakcijas var šķist efektīvas mirklī, kad jātiek galā ar nevēlamu uzvedību, galu galā tās padara situāciju vēl sliktāku. Mūsu [emocionālā] intensitāte (kura bērnam vienmēr ir ļoti labi redzama, tāpēc neiedomājieties, ka viņi to nejūt) var pārvērst mirklīgu eksperimentu vai impulsīvu darbību par hronisku uzvedības problēmu. Bērni sajūt, kad līderi, uz kuriem viņi paļaujas, ir zaudējuši kontroli, un tā dēļ viņi mazāk jūtas drošībā un vienlaikus jūtas pārāk ietekmīgi. Sodi rada bailes, aizvainojumu, neuzticēšanos. No otras puses mūsu nepatika noteikt skaidras robežas ir cēlonis diskomfortam, nedrošībai un rada vairāk robežas pārbaudošas uzvedības. Mūsu ievainojamība rada vainas sajūtu.
Galu galā, šīs reakcijas mūs pieviļ tāpēc, ka tās neuzrunā to vajadzību, kuru visi bērni pauž caur savu “neuzvešanos”: palīgā! Kad mazi bērni uzvedas izaicinoši, viņiem nepieciešama mūsu palīdzība. Tieši tik vienkārši. Bet kā lai mēs viņiem palīdzam?

Perspektīva un attieksme

Ja mēs sava bērna nepatīkamās darbības spējam uztvert kā īslaicīgu “nebūšanu pašam” – mazuļa lūgumu palīdzēt – mūsu loma un mūsu reakcija kļūst daudz skaidrākas. Kā pieredzējušiem, nobriedušiem pieaugušajiem pieklājas, tas nozīmē stāvēt pāri cīniņam (tā vietā, lai tajā iegrimtu) un sniegt atbalstu.
Kad mēs sev atkārtoti atgādinām, ka izaicinoša uzvedība ir maza, apjukuša bērna sauciens pēc palīdzības, mēs sākam saskatīt, cik muļķīgi ir uztvert šo uzvedību personīgi. Mēs atpazīstam reakciju, tādu kā “kā gan tu varēji pret mani tā izturēties pēc visa, ko esmu tavā labā darījusi/-is? Kāpēc gan tu neklausies?”, absurdumu. Perspektīva dod mums pacietību, pārliecību un mierpilno izturēšanos, kuras mums ir nepieciešamas, lai mēs spētu palīdzēt. Tad mēs komunicējam un spējam sekot saviem vārdiem. “Tev ir grūti nesist, tāpēc es tev palīdzēšu, pieturot tavas rokas.” Tāds varētu būt mūsu domu pavediens un tie varētu būt arī vārdi, ko sakām savam bērnam. Vai arī mēs varētu teikt: “Es tev neļaušu sist. Tu esi tik sarūgtināts, jo man bija jānoliek nost mans telefons, kad tu gribēji ar to spēlēties. Es zinu.”
“Es tev neļaušu man kost. Tas sāp. Man būs tevi jānoliek zemē un jāsameklē kaut kas, kam tu vari droši kost.” “Vai tu vari ienākt iekšā pats vai varbūt tev vajag manu palīdzību? Izskatās, ka tev vajag palīdzību, tāpēc es tevi paņemšu rokās.”

Enkuri

Mēs palīdzam saviem bērniem un tad ļaujam risināties atbildes emocionālajām eksplozijām, jo bērniem nepieciešama palīdzība arī ar tām. Atbalsts, kas viņiem vajadzīgs, ir enkurs – mūsu pacietības pilnā klātbūtne un empātija, kamēr viņi drošā veidā izsērfo šo vilni. Kad vilnis pāriet, viņiem vajadzīgs, lai mēs apstiprinām viņu jūtas, piedodam, saprotam un palaižam, lai arī viņi to spētu. Galu galā: kā lai tur ļaunu prātu uz personu, kuras impulsi ir lielāki par viņu pašu?
Šī ideja man ienāca prātā nesen, kad pulksten 22.45 gāju pa gaiteni, lai atgādinātu savam pusaudzim, ka ir gulēt iešanas laiks. Es biju pārsteigta ieraugot savu tolaik desmit gadus veco dēlu (kurš bija aizgājis gulēt deviņos vakarā), nākam man pretī. Sākumā es domāju, ka viņš varētu doties uz vannas istabu, bet tad viņš pateica ko tādu, ko es kārtīgi nevarēju saprast: “[Murmināšana, murmināšana]… skatīties TV.”
“Ko?” Tad pār mani nāca atklāsme, ka viņš staigā miegā. Cik vien spējam atcerēties, viņam ir bijis naksnīgs rituāls runāt vai klaigāt miegā – par lielu uzjautrinājumu viņa māsām, kuras guļ blakus istabās. Viņš bieži sēdus pieceļas gultā, noskandējot vienu vai divas frāzes, bet naksnīgu pastaigu viņš uzsāk tikai pa retam.
“Dod man skatīties TV,” viņš atkal sacīja. Šoreiz es sapratu… it kā. Viņš izskatījās samulsis un blāvs: “Tam nav jēgas.” Tad viņš grīļīgā gaitā devās uz kāpņu pusi.
“O, nē… Tu dosies atpakaļ uz gultu.” Viņš man pretojās, kamēr es mēģināju viņu atturēt. Mēs cīkstējāmies. Viņš ir spēcīgs, muskuļots, mazs čalītis, izturīgs pretinieks, pat esot miegā, bet beigu beigās man izdevās aizcīnīt viņu atpakaļ savā istabā un savā gultā, kur viņš atkal uzreiz bija mierīgs un kluss.
Tātad – kāds desmitgadīgam mēnessērdzīgajam ir sakars ar maziem bērniem, kuri uzvedas izaicinoši? Maziem bērniem piemīt liela apzinātība un viņi ir ļoti vērīgi, taču viņu uzvedība tāda nav. Viņiem ir aptuveni tikpat daudz paškontroles kā manam puikam, staigājot miegā, un viņiem – tāpat kā manam dēlam – ir vajadzīgs, lai mēs ar viņu pārdrošībām apejamies ar pārliecību, nekļūstot dusmīgiem.

Nestricināma reakcija

Kāda mamma, kuru man bija tas prieks konsultēt, dalījās savā novērtējumā attiecībā uz vārdu, ko esmu izmantojusi: “nesatricināms”. Viņa nodomā “nesatricināma”, kad vien viņas bērna (toddler) uzvedība viņu izaicina. Kopš viņai ir piedzimis nākamais mazulis un viņas bērnam ir bijis jāpielāgojas šīm milzīgajām pārmaiņām savā dzīvē, viņai vajadzēja daudzkārt iztēloties nesatricināmību, taču nu viņa vairs to tik bieži nedara, jo viņas nesatricināmās reakcijas palīdzēja viņas puikam šai sarežģītajai fāzei ātri iziet cauri.
Mēs nevaram viltot nesatricināmību. Gluži kā labiem aktieriem, vecākiem ir [tam] jātic. Un šo ticību mēs iegūstam, kad saglabājam reālistisku perspektīvu un pieņemam attieksmi, ka mēs esam lieli un pārvaldām situāciju, bet mūsu bērns ir mazs un disciplīna nozīmē palīdzēt.

Citas mammas ziņa lika man pasmaidīt:

Mīļā Dženeta,
Mans 16 mēnešus vecais dēls Džeimijs (Jamie) ir sācis sist – sist konkrēti man. Viņš šķiet rīkojamies tīra prieka dēļ. Tas ir – viņš nav izsalcis, noguris vai aizkaitināts. Gluži pretēji- viņu, šķiet, iejūsmina izsauciens “au!” un viņš vēlas to izraisīt. Viņš priecīgi čivina “Au! Au! Au!”, kamēr mēģina man iesist pa seju, visu laiku smaidot un smejoties. Līdz šim es daudzkārt esmu izmēģinājusi frāzi “es tev neļaušu tā darīt” un maigu viņa roku apturēšanu, sakot “nē”. Tāpat es saglabāju neitrālu sejas izteiksmi, tātad nesmaidu pretī, taču nekļūstu emocionāla vai sarūgtināta.
Viņš, iespējams, vēl nav attīstījis empātijas spēju, taču viņš vēl aizvien man atkārtoti sit un tagad izmēģina to pašu attiecībā uz mūsu 19 gadus veco kaķi.
Turklāt pagājušonedēļ viņš man trāpīja pa aci – ir izaicinājums nebūt sarūgtinātai, kad sāp. Vai Tev ir kāds padoms?
Dženifera (Jennyfer)

Līdzīgi daudziem vērīgiem maziem bērniem, Džeimijs nepārliecinošu tēlojumu uztver gluži kā tāds miniatūrs Rodžers Eberts (Roger Ebert, slavens kino kritiķis ASV – tulk. piez.). Viņš nenotic “neitrālajai sejas izteiksmei” Viņš vienu reizi dzirdēja “AU!” un tas bija viss, kas viņam bija vajadzīgs. Viņš zina, ka tas vēl aizvien ir kaut kur iekšā. Viņš krīt mammai uz nerviem un tas ir aizraujoši.
Dženiferai ir jānotic, ka tas nav nekas ievērības cienīgs. Kamēr viņa maigi, bet noteikti attur Džeimiju no sišanas, viņai ir jādomā: “Garlaicīīīgīīī!” Lai uzvedība mitētos, viņai ir jāpaceļas virs uzskata, ka tā ir nopietna problēma, un jāuztver sava mazā čalīša uzvedība kā pilnībā nekaitīga. Šobrīd viņa mazliet ļaujas iesaistīties drāmā (ko, protams, ir grūti nedarīt tik valdzinoša bērna kompānijā).
Nesatricināmas un “palīdzošas” attieksmes skaistums ir tāds, ka tā ļauj mūsu bērnam atslābt, zinot, ka vecāki būs viņa aizmugure. Bērns zina, ka mēs nekļūsim pārāk uzvilkti viņa palaidnību dēļ. Viņš ir drošs, ka viņam ir enkuri – pacietīgi skolotāji, kuri relatīvi mierīgā veidā ir spējīgi tikt galā ar jebko, ko vien viņš liks viņiem priekšā.
Zinot, ka viņu vecāki vienmēr viņiem palīdzēs tikt galā ar uzvedību, kuru viņi paši nespēj kontrolēt, bērni jūtas drošībā pūlēties, kļūdīties, augt un mācīties ar pārliecību.

“Mazuļi pārbauda robežas, lai kaut ko uzzinātu par sevi un citiem cilvēkiem. Apturot bērnus nelokāmā, bet cieņpilnā veidā tad, kad viņi pārbauda mūsu robežas, mēs viņiem palīdzam saprast viņu pasauli un justies droši.” – Irēne van der Zande, kopā ar Santakrusas Bērnu un mazuļu personālu, citāts no grāmatas “1,2,3… Mazuļu gadi”. (Irene Van der Zande, with Santa Cruz Infant Toddler Staff, 1, 2, 3…The Toddler Years).

Savā grāmatā “Nekādu slikto bērnu: mazuļu diciplinēšna bez kaunināšanas” (NO BAD KIDS: Toddler Discipline Without Shame) es piedāvāju pilnīgas vadlīnijas, kā saprast un rīkoties ar bieži sastopamām uzvedības problēmām.

Attiecībā konkrēti uz košanu, es iesaku arī Lisas Sanburijas rakstu “Mazulis kož” blogā “Par bērnu” (Toddler Bites by Lisa Sunbury, Regarding Baby).

Raksta oriģināls: Biting, Hitting, Kicking And Other Challenging Toddler Behavior (Originally published by Janet Lansbury on September 12, 2012)
Tulkots ar Dženetas Lansburijas un “JLML Press” atļauju. / Translation by permission of Janet Lansbury and JLML Press.

Avots: cienimilitici.wordpress.com

Ja patika tev, noteikti patiks arī taviem draugiem. Padalies!

Pievienjies mūsu sekotājiem

Aizvērt