Kāpēc tievie nekļūst resni

Kāpēc tievie nekļūst resni

Kā viņiem izdodas palikt slaidiem mūsu ar katru gadu aizvien korpulentākajā pasaulē, pie tam nepieliekot nekādas pūles, kamēr citiem nākas ierobežot savus ēšanas paradumus, skaitīt kalorijas, cīnīties ar liekajiem kilogramiem?

Cilvēki ar noslieci uz korpulenci uzskata viņus par nesasniedzamu etalonu, kā laimīgos. Viņiem tiešām ir paveicies piedzimt tieši tādiem tieši šajā laikmetā. Senatnē izdzīvoja tie, kas bija ģenētiski iekodēti uzkrāt taukus: neveiksmīgu medību gadījumā, vai neražas laikā, uzkrātie tauki palīdzēja noturēties līdz labāku laiku pienākšanai. Bet mūsdienās iespēja būt veselākam un nodzīvot ilgāk ir tieši tiem, kuru organisms aktīvi pretojas liekajiem kilogramiem. Bet kā viņi to dara?

Cilvēki, kuri nepaliek resni

Vairumam cilvēku – gan slaidiem gan korpulentiem, katastrofāli pietrūkst zināšanu šajā jautājumā. Bet tieši zināšanas var pasargāt no virspusējiem secinājumiem, kļūdām, maldiem, vilšanās, sekošanas neiespējamajam, kā arī no aizspriedumainas attieksmes pret citādajiem.
Tā kā aptaukošanās ir daudzu hronisku slimību riska faktors, tās izpētei tiek iedalīti līdzekļi, veikti pētījumi un rakstīti zinātniskie darbi. Ar katru gadu mums pieejama aizvien plašāka informācija par liekā svara iemesliem, un “lēnais metabolisms” ir tikai viens no tiem. Bet informācija par no dabas slaidiem cilvēkiem ir ļoti maz – zinātnieki nevelta viņiem pietiekami daudz uzmanības.

Vai tiešām šie veiksminieki var ēst visu ko vēlas neierobežotos daudzumos un nepieņemties svarā pat nenodarbojoties ar sportu?
Un kas notiks, ja viņus “ieliks” apstākļos, kuros viņiem nepārtraukti būtu jāpārēdas, tātad sistemātiski jāuzņem daudz vairāk kaloriju, kā viņi ir spējīgi patērēt? Vai arī tad viņi paliks slaidi?
Kā to pārbaudīt? Kā viņus uzbarot?
Par to stāsta BBC dokumentālā filma Why Are Thin People Not Fat?, kuru iesaku noskatīties visiem, kam nav vienaldzīga šī tēma.
Filma sākas ar stāstu par eksperimentu Vermontas cietumā (ASV), 1967. gadā, kura mērķis bija izpētīt organisma reakciju uz regulāru pārēšanos.
Gados jauniem ieslodzītajiem (vecumā no 20 līdz 30 gadiem), veseliem, slaidiem no dabas, bez ģimenes vēstures par aptaukošanos un diabētu, apsolīja pirmstermiņa atbrīvošanu, ja viņi piekritīs kalpot zinātnei. (Par eksperimenta ētisko pusi filmā netiek runāts).
Trīs mēnešu garumā eksperimenta dalībniekiem bija jāēd ievērojami vairāk kā parasti, lai eksperimenta nobeigumā katra svars palielinātos par 25%. Piemēram, ja ieslodzītais svēra 60 kg eksperimenta sākumā, tad beigās viņam vajadzēja svērt 75 kg.
Katram no viņiem tika sastādīta atbilstoša ēdienkarte (no 5000 līdz 10000 kkal dienā) un rekomendēja izvairīties no fiziskām aktivitātēm.

Eksperimenta gaitā zinātnieki saskārās ar negaidītu problēmu. Daži dalībnieki nepieņēmās svarā pietiekami, neskatoties uz to, ka uzņēma 10000 kkal dienā un ļoti maz kustējās. Divi iestrēga pie 21%, viens dalībnieks pieņēmās tikai par 18%.
Zinātnieki secināja, ka dažiem cilvēkiem aptaukošanās ir praktiski neiespējama – viņu organisms tādā veidā pretojas tauku uzkrāšanai.
Nesen tādu pašu eksperimentu atkārtoja ar brīvprātīgajiem studentiem, kas bija slaidi no dabas, pat kalsni, jauni cilvēki.

Viens no dalībniekiem lepojās ar to, ka var ēst visu ko vēlas jebkuros daudzumos un pie tam neuzņemt ne grama liekā svara. Pārējie līdz šim nebija aizdomājušies par to, ko viņi ēd, cik daudz un kāds daudzums kaloriju viņiem nepieciešams, lai uzturētu esošo svaru. Un kādēļ gan to vajadzētu, ja viss tāpat ir kārtībā?

Četru nedēļu garumā studenti ēda divas reizes vairāk kā līdz šim un izvairījās no jebkādām fiziskajām aktivitātēm. Viņi lietoja soļu mērītāju un tika instruēti nenoiet vairāk kā 5000 soļu dienā (apmēram 3 kilometrus). Tas bija ideālais režīms, lai uzkrātu liekos kilogramus.
Protams, ēst divreiz vairāk kā parasti nemaz nav tik viegli. Lai atvieglotu studentu uzdevumu, viņu ēdienkartē tika iekļauti mīksti, kalorijām bagāti produkti, kuriem nebija nepieciešama lieka sakošļāšana: virtuļi, fritēti kartupeļi, saldējums, šokolādes, saldas bulciņas un kliņģeri, tortes, picas ar sieru un majonēzi, pudiņi, siera kūkas, saldie dzērieni, piena kokteiļi ar sīrupu un putukrējumu.

Šokolāde, pēc eksperimenta dalībnieku teiktā, vislabāk “gāja iekšā”. Un patiešām, šokolāde ir nutrient dense food: mazā daudzumā ir daudz kaloriju, cilvēks var apēst šokolādi dažos kumosos, neizjūtot tūlītēju sāta sajūtu, tad apēst vēl vienu, un vēl vienu.
Tādā režīmā, teorētiski, studentu svaram bija jāpieaug par 15% četru nedēļu laikā, vai vidēji par 10 kg. Lai noteiktu ķermeņa kompozīciju (muskuļu un tauku procentu), tika izmantots speciāls aprīkojums.
Dalībnieki ziņoja, ka pēc bagātīgas maltītes viņiem ir miegains noskaņojums, vēlme atgulties, kā arī žēlojās par pastāvīgu nepatīkamu saldi – taukainu piegaršu mutē.
Eksperimenta laikā (četras nedēļas) svarā pieņēmās visi, pat students, kas visvairāk lepojās ar to, ka nekad nepieņemas svarā. Dalībnieki ar izbrīnu aplūkoja tauku krokas sānos un uz iepriekš plakanajiem vēderiem. Kopumā, rezultāti bija līdzīgi ar eksperimenta rezultātiem Vermontas cietumā: neskatoties uz vienādajiem noteikumiem, studenti pieņēmās svarā dažādi. Piemēram, viena studenta svars pieauga par 9%, bet citam tikai par 5%.

Kādā veidā dalībnieki pamanījās notērēt liekās kalorijas? Zinātnieki skaidroja, ka šādos apstākļos daži cilvēki, paši to nemanot, veic “liekas” kustības: parausta plecus, šūpo kājas, bungo ar pirkstiem pa galdu – tādā veidā viņi tērē daļu kalorijas. Šī organisma īpašība, aizsargāties no liekajiem kilogramiem, iekodēta ģenētiski. Bet tie, kuriem šo gēnu nav, parasti ieņem nekustīgi miegainu pozu pēc katras bagātīgas maltītes.
Bet visintriģējošākais bija sekojošais rezultāts: vienam studentam svars pieauga par 8%, bet ārēji jaunietis nekādi nebija izmainījies – tauku nebija ne uz gurniem, ne uz vēdera. Pie tam viņa metabolisms pieauga par 30%. Mērījumi parādīja, ka tauku procents viņa organismā pieauga tikai par 2%. Kas tad bija viss pārējais?
Tas šķiet neticami, bet no pārēšanās viņam pieauga muskuļu masa. Arī tas ir ģenētisks faktors. Vieni no pīrādziņiem un šokolādes iegūst taukus, bet citi no tā paša kļūst muskuļaināki, pat nenodarbojoties ar sportu. Bet neviens jau nesolīja, ka dzīve būs taisnīga.

Vēl viens interesants rezultāts. Divi dalībnieki fiziski nespēja uzņemt nepieciešamo daudzumu kaloriju: ēdiens burtiski “kāpa uz augšu”. Arī tas ir ģenētisks faktors. Organisms aizstāvas pret liekajiem kilogramiem ar nervu signālu palīdzību – tie bloķē centienus pārbāzt kuņģi.
Abi eksperimenti bija ierobežoti laikā. Varētu pieņemt, ja slaidos cilvēkus pārbarotu ne mēnesi, ne trīs, bet gadu vai pat vairākus, tad varētu salauzt organisma aizsardzību un rezultātā viņi kļūtu korpulenti.
Tātad, no dabas slaidie intuitīvi izvairās no lieka ēdiena, un, pat ja pārēdas, tad sāk vairāk kustēties. Dažiem pat pieaug muskuļu masa, tātad paaugstinās metabolisms. Bet pārējiem nākas cīnīties pret lieko svaru saviem spēkiem. Novēlēsim viņiem izdošanos!

Ja patika tev, noteikti patiks arī taviem draugiem. Padalies!

Pievienjies mūsu sekotājiem

Aizvērt