Jāizlasa vecākiem, kuriem ir viens bērns.

Nē,viņi nebūt nav izlutināti un egocentriski. Kliedējam populārus mītus un uzrādām zinātnieku pierādītus faktus. Sabiedrībā bieži vien tiek uzskatīts, ka tie, kas savā ģimenē ir bijuši vienīgie bērni, izaug egocentriski un izlutināti. Ģimenes vide, kurā aug bērns, viennozīmīgi ietekmē rakstura veidošanos, taču arī gēniem ir sava nozīme. Tādēļ tas nebūt nenozīmē, ka ikviens, kurš ir audzis bez māsām un brāļiem, noteikti kļūs par egoistu. Ir laiks kliedēt šos maldus un uzzināt, ko pētnieki īstenībā zina par cilvēkiem, kas ir auguši kā vienīgie bērni ģimenē.

1. Viņi nemaz nav tik dīvaini, kā pieņemts uzskatīt

Mīts par ‘’dīvainību’’ parādījās 1985.gadā, kad psihologs E.U.Bohannons anketēja vairāk kā tūkstoš bērnu un paziņoja, ka vienīgie bērni ģimenē ar lielāku varbūtību aug ‘’neaudzināti un dumji’’. Lai gan tikai 46 bērniem no aptaujātajiem nebija ne brāļu, ne māsu. Šis stereotips tā arī nav pilnībā izgaisis, lai gan kopš tā laika ir veikts ne mazums pētījumu. Bet būsim reālisti: katram no mums ir savas dīvainības, ieradumi un raksturs. Tas, ka cilvēkam nav brāļu un māsu, nepadara viņu dīvaināku par citiem.

2. Ne vienmēr viņi ir izlutināti

Pētījumi apliecina, ka vienīgie bērni nav izlutināti vairāk par saviem vienaudžiem. Ieradums pārlieku lutināt ir vecāku problēma, kura neatrisinās pati no sevis, kad bērnu kļūst vairāk. Tā kā iespējas izaudzināt lizlutinātu slaistu ir ģimenēs ar jebkādu dēlu un meitu skaitu.

3. Viņi nav noslēgti

Vidēji viņiem ir tikpat daudz draugu kā pārējiem. Vienkārši tos meklēt nākas ārpus mājas. Un, iespējams, vienīgie bērni kļūst pat par uzmanīgākiem draugiem. Viņi neuztver tuvas attiecības ar vienaudžiem kā kaut ko pašu par sevi saprotamu, tādēļ pieliek vairāk pūļu, lai izveidotu un uzturētu attiecības. Un vispār, brāļu un māsu savstarpējās attiecības ne vienmēr veidojas labvēlīgi, tādēļ tas, vai cilvēkam ir brāļi un māsas, ne vienmēr ir priekšrocība.

4. Viņi ir prasīgi pret sevi

Pat ja vecāki uz viņiem neizdara spiedienu, bieži vien viņi paši ir ļoti prasīgi pret sevi un ir ļoti centīgi. Viņi mēdz būt ļoti paškritiski brīžos, kad viņiem kaut kas neizdodas tik labi, kā gribētos. Šāds prasīgums pret sevi dod augļus nākotnē. Tiem, kuri auguši kā vienīgie bērni ģimenē, intelektuālajā plāksnē ir vairāk priekšrocību, nekā tiem, kas nāk no daudzbērnu ģimenēm.

5. Viņiem patīk rīkoties pēc sava prāta

Kad tu neesi radis, ka tavā istabā jebkurā brīdi var ieskriet brāļi un māsas, tad arī pieaugušajā dzīvē ir grūtāk pieņemt citu noteikumus un ielaušanos otra personiskajā telpā. Taču nosliece dalīties vispār nav atkarīga no bērnu skaita ģimenē. Tā attīstās visiem 6-9 gadu vecumā un ir saistīta ar spēju just līdzi un sociālo atzīšanu.

6. Viņi vieglāk rod kopīgu valodu ar vecākiem cilvēkiem

Ja ģimenes svētku laikā daudzbērnu ģimeņu bērni rotaļājas un skatās televizoru kopā ar saviem brāļiem un māsām, tad vienīgie bērni ģimenē komunicē ar vecākiem un viņu draugiem. Tas viņiem dod vēl vienu papildu bonusu gan mācībās, gan darbā. Visticamāk, arī tur viņiem ātrāk izdodas rast kopīgu valodu ar vecākajiem kolēģiem.

7. Viņi cenšas neiesaistīties konfliktos

Psihologs Karls Pikhards atzīmē to, ka vienīgie bērni ne labprāt iesaistās konfliktos. Un tam ir sava jēga. Ja viņiem nav pieredzes strīdēties ar brāļiem un māsām, tad viņiem nav arī ieraduma iziet un konfrontāciju. Un tomēr konflikti spēj stiprināt attiecības, ja strīdas pareizi. Tā kā šī ir vērtīga prasme, kuras vienīgajiem bērniem ģimenē varētu pietrūkt.

8. Viņus vairāk uztrauc vecāku novecošana

Ja tev ir brāļi un māsas, tu saproti, ka jūs visi kopā dalīsiet rūpes par sirmajiem vecākiem un bēdas pēc viņu nāves. Vienīgajam bērnam ar to nāksies saskarties vienam pašam. Tādēļ daudzi no viņiem par to aizdomājas biežāk par saviem vienaudžiem.

9. Viņiem ir tuvākas attiecības ar vecākiem

Bērnībā viņi no vecākiem saņem vairāk uzmanības un pavada kopā vairāk laika, tādēļ saikne izveidojas ciešāka. Tas no vienas puses ir liels pluss, bet var izvērsties arī kā mīnuss, ja vecāki turpina pārmērīgi rūpēties par savu atvasi, kad bērns jau kļūst pieaudzis.