"Es raudu spilvenā." No nāves izglābtā puiša skolasbiedri vēršas pie vecākiem

"Es raudu spilvenā." No nāves izglābtā puiša skolasbiedri vēršas pie vecākiem

Reakcijas sekoja cita pēc citas. Sarunas noslēgumā jaunieši padalījās ar lūgumu vecākiem.

"Es gribētu, lai biežāk mamma painteresējas par to, kā man patiešām iet."

"Es gribētu, lai man uzreiz nebļauj virsū, ja esmu ko sadarījusi. Tāpēc jau mēs nestāstām visu, jo ir bailes. Domāju, ka vecākiem vajadzētu mēģināt saprast, kāpēc mēs esam kaut ko izdarījuši, nevis uzreiz sakliegt."

"Mani tracina, ka vecāki noliek priekšā likumus un baksta: redz, šitā nedrīkst, bet kā tad drīkst?"

"Saprotiet, svarīga ir tā sajūta, kad mamma vai tētis ir kaut kur blakus. Kad vajadzības gadījumā es varu vismaz piezvanīt. Zinu, ka viņi daudz strādā, bet, ja gribas, var atrast laiku vienmēr.

Ir sāpīgi, kad, piemēram, tētis atmet ar roku un pasaka – vēlāk."

Sarunu turpinājām ar sociālo pedagoģi Violu Grīnbarti. "Vecāku izteiktie vārdi jau bieži neko neizsaka. Iedarbīgāk uz bērnu apziņu nostrādā citu cilvēku negatīvā pieredze. Vardarbība un agresija izpaužas tikai tad, kad ir kādas problēmas. Problēmas tieši tam cilvēkam, kurš uzvedas agresīvi."

Pedagoģe stāsta, ka labprāt aicina jauniešus uz atklātām sarunām, uz psiholoģiskām konsultācijām, bet nereti pusaudžiem tas liekas nepieņemami un ir apkaunojoši.

"Bērnu atkarībai dziļas saknes ir meklējamas ģimenē. Ja nav kam izkratīt sirdi, pārrunāt dienas notikumus, tad pusaudžiem liekas, ka vienīgie, kas viņus saprot, ir uz ielas satiktie vienaudži. Kas viņiem ir pieejams un kas tajā brīdī liekas interesants, to viņi arī lieto un dara. Vielu lietošana neprasa nekādu piepūli. Gaužām skaudri, ka mums nākas saskarties ar šādiem gadījumiem arvien vairāk. Vienīgais, ko mēs kā speciālisti varam darīt, ir runāt atkal un atkal. Atkārtot vienu un to pašu, kamēr jaunieši sadzird un prot pieņemt pareizo izvēli."

Speciāliste secinājusi, ka liela problēma ir virspusēja attieksme pret jaunieša nodarbēm. "Piemēram, es redzu, ka jaunietim ir sarkanas un miegainas acis. Jautāju viņam, cik ilgi ir gulējis. Viņš man atbild: no sešiem līdz astoņiem rītā. Tas nav normāli. Ja bērns ir mājās, savā istabā, arī jākontrolē, ko viņš tur dara. Nevar pieļaut, ka augošs pusaudzis nosēž internetā līdz rītam, bet neviens no mājiniekiem to pat nezina."

Avots:liepajniekiem.lv

Ja patika tev, noteikti patiks arī taviem draugiem. Padalies!

Pievienojies domubiedriem!