"Es raudu spilvenā." No nāves izglābtā puiša skolasbiedri vēršas pie vecākiem
"Mēs gribam, lai vecāki mums vairāk pievērš uzmanību. Lai ieklausās mūsos un nesaka: "Kad mēs augām, tad gan tā nebija!" Tas kaitina un pazemo! Tādos momentos nemaz negribas uzticēties un izkratīt sirdi. Es vēlētos, lai vecāki vismaz caur avīzi uzzinātu, kā mēs jūtamies," ar asarām acīs stāsta pusaudze.
Sākoties skolas gadam, Liepājas pusi pāršalca ziņa par 14 gadus vecu pusaudzi, kurš saostījās šķiltavu gāzi un teju mira. Viņu no klīniskās nāves atpakaļ dzīvē atsauca neatliekamās medicīniskās palīdzības brigāde daktera Aleksandra Osipova vadībā.
Puisis šobrīd atrodas kādā no Latvijas medicīnas iestādēm, kur pēc saindēšanās attīstās no zīdaiņa prāta, kādā viņš bija sākotnēji, un mācās no jauna dzīvot – staigāt, runāt, nokārtoties, ēst. Stāvoklis esot stabils, ārstējošais personāls skatās ar cerībām uz viņa nākotni, bet par konkrētām prognozēm ir pāragri runāt.
Kad jaunietis ārstējās Liepājas Reģionālajā slimnīcā, skolasbiedri viņam nesa savas fotogrāfijas, līmēja pie sienām uzmundrinošus uzrakstus, runājās ar viņu.
Esam no nāves izglābtā jaunieša skolas vienā no klasēm. Tas, ko pusaudži pajautātu savam draugam šodien: vai tu to būtu darījis, ja zinātu, kādas būs ostīšanas sekas? Bet kā skolasbiedri atbildētu uz šo jautājumu paši? Klasē iestājas klusums un apmulsums.
Uz jautājumu, vai arī paši ir izmēģinājuši kādu no aizliegtajām vielām, lielākā daļa jauniešu atbild apstiprinoši. Par lietošanas iemesliem bērni min jautrību, svešu sajūtu izzināšanu, uzmanības pievēršanu.
Lielākā daļa esot izmēģinājuši gan cigaretes, gan alkoholu, gan veipošanu, gan elektroniskās cigaretes. Jaunieši apgalvo, ka ikdienā neko no tā visa nelietojot, taču interese ir bijusi. No ikdienas pieraduma viņus atturot sliktā pašsajūta, ko nācies piedzīvot ne vienam vien aptaujātajam skolēnam.
Runājām ar jauniešiem par atkarībām, par atkarību iemesliem, par draudzību un emocijām, kuras gribas piedzīvot, lai iepazītu pasauli. Ņemot vērā faktu, ka šī saruna norisinājās skolā klases audzinātājas un direktores klātbūtnē un ka konkrētajā auditorijā bija bērni no "labajām ģimenēm", domājām, ka iztiksim bez pārsteigumiem un skarbiem stāstiem, taču realitāte atklājās pavisam cita.
Ne velti atkarību lietu speciālisti apgalvo, ka pasargāts nav neviens. Ikvienas ģimenes atvase var nokļūt riska zonā un izmēģināt trūkstošās laimes sajūtas apreibinošos "labumus".
Runājām arī par atklātām sarunām ar vecākiem. Izrādījās, ka tikai daži no jauniešiem ar vecākiem pārrunā aktuālos jautājumus par sevis izzināšanu, sajūtām un jauniešu dzīves notikumiem.
Kā izrādījās, visi klātesošie bērni ir jutušies savās dzīvēs atstumti. Puse pacēla rokas, ka jūtas atgrūsti no draugiem, otra puse – no vecākiem.
Sekas uzmanības trūkumam var būt dažādas – kāds noslēdzas sevī, cits sāk uzvesties ārišķīgi, citam savukārt izpaužas agresija, bet vēl kāds atrod sevi atkarībās. Jaunieši atklāja, kā viņi tiek galā ar emocijām, kad jūtas nevienam nevajadzīgi.
"Es raudu spilvenā…" stāsta kāda meitene.
"Man gribas izkliegties un kaut ko sadauzīt. Bieži aizcērtu durvis," tā cita meitene.
"Es noslēdzos sevī. Negribu runāt," atbild kāds puisis.
