Bērni, kuriem visvairāk nepieciešama mīlestība, uzvedās vissliktāk

Bērni, kuriem visvairāk nepieciešama mīlestība, uzvedās vissliktāk

“Bērni, kuriem visvairāk nepieciešama mīlestība, uzvedās vissliktāk”. Labāk nepateiksi. Vai jums tā gadījies: Bērni pieprasa jūsu uzmanību, bet pie tam uzvedas vienkārši nejauki. Un jūs nodomājat “ Kāpēc atkal? Atkal šīs nebeidzamās histērijas, īdēšana, kaprīzes”.

Bērni – tie ir tikai bērni

Mums grūti saprast to, ka bērni… tie ir tikai bērni. Viņiem nepieciešams mūsu laiks un uzmanība, pat tad, ja viņi nezina, kā to pajautāt. Viņiem ir tikai daži gadiņi, bet mēs sagaidām, ka viņi uzvedīsies kā pieaugušie, kā mēs. Bet tas taču ir mūsu uzdevums – iemācīt viņus valdīt pār savām jūtām. Mana draudzene Hilarija ļoti precīzi to ir aprakstījusi piezīmēs par savu mātes pieredzi: “Mana meitiņa – maza, sešus gadus veca meitenīte, no kuras tiek gaidīts, ka viņa uzvedīsies kā 26 gadīga, zinās, kad jārunā un kad jāklusē, klausīs mammu, tēti, skolotāju un ikvienu pieaugušo, ar kuru kontaktēsies. Un tajā pašā laikā mēs gribam, lai viņa izdarītu personīgo izvēli un pieņemtu patstāvīgus lēmumus. Viņa pavada 6 stundas dienā sēžot skolas solā un klausoties skolotājā. Mācoties un risinot uzdevumus. Viņa cenšas saprast ar kuru drīkst draudzēties un kas tas vispār tāds ir – būt labam draugam. Viņa cenšas saprast, kā tas ir - būt labam, būt laipnam. Viņa cenšas saprast, pēc kādiem noteikumiem ir uzbūvēta pasaule… Un tajā pašā laikā no viņas prasa, lai viņa dalītos ar savu iemīļoto Bārbiju ar jaunāko māsu. Un brīžiem tā visa kļūst krietni par daudz mazajam trauslajam ķermenītim un garam. Bērns grib ļaut vaļu uzkrātajai spriedzei… bet kā un ar ko to izdarīt visvieglāk? Ar to, par kuru bērns noteikti zina: viņam blakus ir stabili un droši.

Ja tas tā ir, ko mēs, kā vecāki varam darīt?

Man patīk bērnu psiholoģes Ketijas Malinski atbilde. “Viena no pirmajām lietām, par kuru es stāstu vecākiem konsultācijās un ar kuru strādāju – ir tas, ka bērna uzvedība – ir viņa komunikācijas forma ar mums, un lai mainītu bērna uzvedību, mums jāsaprot, kādu vēstījumu bērns cenšas mums nodot ar savu izturēšanos. Citiem vārdiem sakot, sliktas uzvedības pamatā ir kaut kas dziļāks, kaut kas, kas to palaiž un nostiprina. Tie ir slēptie motīvi – parasti kādas neapmierinātas bērna vajadzības. Un kad vecāki konstatē, kas tās ir par vajadzībām, viņi vēlas dot bērnam to, kas tam trūkst. Tātad – bērna uzvedība viņiem nepatīk, bet vajadzība, kas ierosina šo uzvedību viņiem ir skaidra un izsauc līdzjūtību. Bērni, kas ārēji uzvedas ļoti slikti, visticamāk, jūtas nemīlēti, negribēti, nevērtīgi, bezpalīdzīgi un ievainojami. Un tas, pēc kā alkst šie bērni ir nevis pastiprināta kontrole, ne īpaši sodi, bet gan sapratne, līdzjūtība un atbalsts. MĪLESTĪBA.”

Kā mēs varam viņiem izrādīt atbalstu?

Kad vecāki saprot bērnu un izprot viņa jūtas, viņi mācās, ka viņu jūtas nav bīstamas, tās ir dabiskas, tās var just, bet nav jāseko to pavadā. Līdz ko bērns ļauj sev izteikt sarūgtinājumu par salauztu rotaļlietu, savu sāpi par to, ka mamma bijusi netaisna, savu kaunu par to, ka nav spējis pareizi atbildēt stundā vai savas bailes par to, ka viņam draudējis klases biedrs, viņa dvēseles rētas sāk dzīt. Tas notiek kā uz burvju mājiena: kolīdz bērnam vairs nav jāaizstāvas no ievainojumiem ar naida palīdzību, viņa naids izkūp gaisā un bērnam ir viegli dzīvot tālāk.


Ja patika tev, noteikti patiks arī taviem draugiem. Padalies!

Pievienojies domubiedriem!