Tuvinieki, kas “saēd” jūsu dzīvi
Pārmet, dod padomus, kritizē. Saka, ka jāvirzās uz priekšu, jāceļas un jāiet, jāpārvar šķēršļi, kaut kas jāsasniedz. Stāda par piemēru tos, kas kaut ko jau sasnieguši. Kaimiņienes dēlu, Abrahamu Linkolnu, vai krievu rakstnieku Gaidaru, kurš piecpadsmit gadu vecumā jau pulku komandējis un cilvēkus šāvis ( ☹!!!), lūk cik “enerģisks” cilvēks bijis!
Pārmet, pamāca un šausta. Tu jau neko nevari, tu esi sliņķis , liekēdis un neveiksminieks. Parazīts un lupata. Ej un cīnies, sasniedz taču kaut ko!
Un tas, kuram pārmet, sper nedrošu soli. Kāpēc nedrošu? Pastāstīšu jums par meiteni, kura nopirka manikīra komplektu. Tādu, kurā bija visādas svarīgas lietiņas manikīra veikšanai, tādu profesionālo komplektu. Ne ļoti dārgu, tikai pusi algas izdeva. Un aldziņa meitenei bija neliela – viņa veda pastaigā svešus suņus. Viņa ar dzīvniekiem vienmēr ļoti ātri atrada kopēju valodu, tāda klusa un labsirdīga meitene. Liekēde un sliņķe, tā par viņu teica vecāki. Lai gan meitene no vecākiem naudu neņēma. Viņi paši maksāja par kopīgo atpūtu, pirka viņai drēbes pēc savas gaumes un patikšanas un pat apmaksāja psihologu, kuru meitene bija spiesta apmeklēt, lai tas motivētu viņu panākumiem. Jo kā tad tā, cilvēkam ir augstākā izglītība, bet viņa ved pastaigā svešus suņus… Piebildīšu – divdesmit septiņu gadu vecumā.
Tātad – meitene nopirka manikīra komplektu. Viņa bija nolēmusi kļūt par manikīri. Viņa skatījās klipiņus youtubē, lasīja speciālo literatūru, atlika naudiņu kursiem.
Māte atrada komplektu paslēptu izvelkamajā krēslā, uz kura meitene gulēja. Pilnīgi nejauši bija parakņājusies tajā krēslā (tā māte apgalvoja…), kamēr meitas nebija mājās – un atrada. Viņa iebrēcās nelabā balsī un pasauca vīru. Un viņi jau divatā izteica savu nepatiku. Tad no darba pārnāca meita. Un viņi tai uzklupa ar pārmetumiem. Vai viņa galīgi prātu izkūkojusi? Tā nolaisties – kauns un negods! Tas taču piestāv tikai neizglītotām neveiksminiecēm, kaut kāda tur manikīre… Un nagu putekļi taču var izraisīt dažādas slimības, ak, cik pretīgi! Lai pat nespēj domāt par kaut ko tādu!
Meitene nobālēja, sāka raudāt un aiznesa komplektu atpakaļ uz veikalu. Tā viņa pirms tam bija jau aiznesusi atpakaļ otas un krāsas. Un ģitāru… Un mēteli, kurā izskatījās… Nu paši saprotat, pēc kā… Un kurpes uz papēžiem, kuros kājas var salauzt… Viņa savā dzīvē bija tik daudz visu ko “aiznesusi atpakaļ uz veikalu”, ka tas jums pat sapņos nav rādījies: jaunus draugus, mīļotos, kaķēnus un kucēnus, no kuriem bija jāatsakās tos pat nepaņemot. Profesijas un braucienus. No visa kā meitene bija atteikusies vecāku spiediena dēļ.
Tas arī viss skumjais stāsts par meiteni un manikīra komplektu. Cilvēkam uzliek neveiksminieka un sliņķa “zīmi”. Pārmet pasivitāti un gļēvumu. “Tu jau neko negribi sasniegt! Paskaties uz citiem!” Bet vajag tik mēģināt spert soli, kā pāri brāžas niknuma un pārmetumu vilnis, un sākas tādas manipulācijas, ka nevilšus spersi divus soļus atpakaļ. Un “aiznesīsi atpakaļ uz veikalu” visus savus sapņus un talantus. Un pašu dzīvi arī, vai pareizāk sakot to, kas no viņas palicis pāri, ko vēl nav paspējuši “saēst” jūsu tuvinieki…
