Sirdi plosoša mātes grēksūdze. Es izpostīju savas pusaugu meitas dzīvi....
Pastrādāt grēku ir ļoti viegli, savukārt grēku izpirkšana prasa daudz pūļu, bet atzīties savā grēkā ir ļoti sāpīgi. Arī man atzīšanās savā prātam neaptveramajā grēkā līdzinās gluži nāvei.
Man ir 55 gadi, es visu mūžu neesmu grēkojusi, cenšoties dzīvot pēc pareiziem uzstādījumiem, bet pirms 20 gadiem izdarīju grēku attiecībā pret savu meitu.
Mana grēka dēļ mana meita joprojām cieš. Viņai nav normālas dzīves, bet es baidos atzīt savu vainu, baidos viņu pazaudēt, es baidos no visa! Pirms 20 gadiem mana 16 gadus vecā meita atklāja, ka ir stāvoklī. Tas man bija milzīgs šoks, es viņu audzināju viena, strādāju par grāmatvedi no rīta līdz vakaram, lai tikai viņai nekā netrūktu.
Mana meitiņa vienmēr nakšņoja mājās un nebija nekādu aizdomu, ka viņai varētu iestāties grūtniecība. Pēc tam, kad meita atzinās, nākamajā dienā mēs apmeklējām ginekologu – konstatēja 10 nedēļu grūtniecību, un es biju satriekta. Dakteris lūdza manai meitai iziet no kabineta un sacīja, ka abortu labāk neveikt, jo mana meita var palikt neauglīga.
Tajā pašā vakarā es iepazinos ar Antonu, bērna tēvu, puisi, kurš ir divus gadus vecāks par manu meitu. Viņš vēl studēja un dzīvoja pie vecmāmiņas. Meita un viņas draugs sēdēja, turēja viens otru pie rociņas un stāstīja, kā mīl viens otru. Bet es biju muļķe, es pat negribēju klausīties, visu laiku domāju – ieteikt viņiem taisīt abortu vai ne.
Nākamajā dienā darbā pie tējas tases es pakonsultējos ar kolēģi, zināju, ka viņai ir daudz sakaru un viņa var palīdzēt. Pēc četrām dienām man uz galda bija papīra lapiņa ar klīnikas adresi citā pilsētā. Pirmajā reizē mēs tur aizbraucām kopā ar meitu, pēc apskates ārsts pateica, ka viņai viss ir kārtībā. Meita nodeva analīzes, bet pēc rezultātiem devās viena pati.
Bet es aizgāju pie ārsta, visu izstāstīju. Toreiz man šķita, ka es daru visu pareizi – kāds bērns 16 gadu vecumā? Kā tad ar skolu? Kā ar universitāti? Es sapņoju, lai meita iegūtu augstāko izglītību. Tāpēc es lūdzu ārstu palīdzēt man, un atbildēju noraidoši, kad ārsts man vaicāja: “Tātad jums nav vajadzīgs bērns”?
Es veicu labdarības ieguldījumu klīnikas fondā, tā kā toreiz man bija pietiekami daudz naudas, mēs vienojāmies, ka meita dzemdēs šajā klīnikā. Grūtniecības laikā Antons un meita te strīdējās, te salīga mieru, nespēja vienoties par mazuļa vārdu, bet es pat negribēju klausīties!
Meita dzemdēja 6. Aprīlī ar ķeizargrieziena palīdzību, piedzima veselīgs puika – 3,7 kilogramu smags. Ārsts man zīdaini parādīja un teica: “Varbūt mainīsiet savas domas”? Bet es biju nesatricināma, meitas vietā uzrakstīju atteikšanos no bērna. Kad meita pamodās, viņai pastāstīja, ka viņas mazulis ir miris. Meita krita histērijā, bet tas mani neaizkustināja, es sevi mierināju, ka viss beidzies labi. Jā, tagad daudziem no jums šķitīs, ka šis ir stāsts no kādas filmas, bet šī mana dzīve, diemžēl – tā nav ne filma, ne grāmata.
Kopš tā laika ir pagājuši vairāk nekā 20 gadi. Pēc trim gadiem meita apprecējās ar Antonu, viņa vecmāmiņa nomira, pārrakstot viņam dzīvokli, kurā viņi tagad dzīvo. Viņa pabeidza universitāti, atrada labu darbu, ģimenē ir viss, viss, izņemot bērnus. Meita tika ārstēta 10 gadus, bet bez rezultātiem. Pirms diviem gadiem viņi izlēma par IVF (mākslīgo apaugļošanu). Es pārdevu savu lielo trīsistabu dzīvokli, nopirku vienistabas dzīvokli un iedevu naudu operācijai. Kopumā bija tika veikti trīs apaugļošanas mēģinājumi, bet visi neveiksmīgi, un pirms septiņiem mēnešiem meitai tika diagnosticēta neauglība.
Kopš tā brīža starp meitu un vīru sākās nesaskaņas, un vakar viņa pienāca pie manis un teica, ka Antons vēlas savu bērnu, tāpēc lūdzis viņu “atlaist”. Meita raudāja visu nakti, no rīta pati nolēma iesniegt šķiršanās pieteikumu, jo viņa laulāto draugu mīl un nevēlas sāpināt.
Un tad viņa pateica vienu sirdi plosošu frāzi: “Ja mans bērniņš būtu palicis dzīvs, tad ar mums viss būtu savādāk, un pat tad, ja Antons mūs pamestu, es nepaliktu viena kā tagad.”
Sirds asiņo, es pati ar savām rokām izpostīju meitas dzīvi. Viņa ar katru dienu arvien vairāk izdziest. Es gribēju viņai pateikt taisnību, bet vai viņa saprastu, kā reaģētu? Bērniņa meklēšana jau ir bezjēdzīga, un kas notiks tālāk? Es sēžu, rakstu un asaras līst man pār vaigiem. Kungs, piedod manu grēku!
AVOTS: https://dzentlmenis.com/
