Ārsts atteicās apskatīt bērnu, kamēr viņam nav samaksāts. Kā gan viņš pēc tam nožēloja!
Vīrietis brauca mājās no darba pārguris un sarūgtināts. Darba diena bija bijusi smaga, tāpēc vienīgais, ko viņš vēlējās, - ātrāk nokļūt mājās. Bet, kā par nelaimi, visos luksoforos dega sarkanā gaisma. Beidzot viņš iegriezās mazā ieliņā un palielināja ātrumu. Pēkšņi viņa priekšā pazibēja bērna siluets. Vīrietis strauji bremzēja un izleca no mašīnas… Viņš tikko bija notriecis puisēnu.
Aptvēris situācijas nopietnību, viņā pacēla bērnu uz rokām, nolika uz aizmugurējā sēdekļa un brauca uz tuvāko slimnīcu. Viņam ļima kājas, kad viņš ienesa zēnu slimnīcas pieņemšanas nodaļā. – Vai viņam ir apdrošināšana? – painteresējās dežūrārsts. – Laikam nav, es nezinu, - pārbijies atbildēja vīrietis. – Mēs nevaram pieņemt viņu bez apdrošināšanas. Vismaz pasakiet viņa vārdu, - uzstāja medmāsa. – Es nezinu viņa vārdu, lūdzu palīdziet, - lūdzās vīrietis. – Tas taču ir bērns. Es negribu būt vainīgs viņa nāvē. – labi, mēs noformēsim viņu, - saērcināti attrauca ārsts, - bet jums vajadzēs samaksāt medicīnas personāla pakalpojumus un apmaksāt zāles.
- Es izrakstīšu jums čeku, samaksājiet kasē un nākat šurp. Apjucis un pārbijies vīrietis skrēja uz kasi. Viņš bija gatavs uz visu, lai tikai ātrāk glābtu puisēnu. Vainas apziņa nedeva mieru. Bet pie slimnīcas kases viņš konstatēja, ka maku atstājis mašīnā. Vīrietis aizskrēja uz stāvlaukumu un sāka makā meklēt nepieciešamo summu. Pēc gandrīz četrdesmit minūtēm zēnu beidzot “noformēja” un dežūrārsts atnāca viņu apskatīt. Bet, ieraudzījis puisēnu, ārsts nobālēja, nokrita ceļos un spēja vien izdvest – Dēliņ…
Diemžēl, šis stāsts nav izdomāts, tas ir reāls gadījums, kas noticis kādā Kijevas slimnīcā. Puisēnu glābt neizdevās…
