Pasaule ir nežēlīga cilvēkiem ar trauslām sirdīm un lielām emocijām

Vai jūs zināt, kas ir viena lieta, kas salauž manu sirdi katru reizi, kad tā ienāk prātā?

Šī sasodītā pasaule nav vienlīdz godīga pret mums visiem.

Emociju parādīšana tiek uzskatīta par vājumu. Cilvēki, kuriem sirds ir kā izlikta uz paplātes, tiek uztverti kā dumji un naivi indivīdi. Ja parādāt kaut nedaudz optimistiskas attieksmes pret kādu lietu, jūs esat stulbi. Jūs esat naivi, uzskatot, ka dzīve ir tik vienkārša.

Patiesībā cilvēkiem, kuriem ir plaša sirdss un kuri tic šīs pasaules labumam, ir grūti. Es pati esmu cilvēks, kurš ir cietis pārāk ilgi. Patiesībā dzīve man nekad nav īsti mainījusies. Kā cilvēks, kurš diezgan lielā mērā saskaras ar savām emocijām un dziļi izjūt lietas, es joprojām piedzīvoju tādas pašas grūtības dzīvē.

Jā, es zinu, ka stipra, pārliecināta, atjautīga un auksta kā ledus, iespējams, ir īpašības, kas palīdzēs mums izdzīvot dzīvē un, ja jums paveiksies, varbūt pat sasniegsiet savu lielāko potenciālu un izcelsieties no pūļa.

Bet vai tas tiešām ir tā vērts?

Vai tiešām ir tā vērts pavadīt visu savu dzīvi, slēpjot prieku un sāpes prom no cilvēkiem, lai tikai nesabojātu savu sirdi un laimi?

Esmu redzējusi cilvēkus, kuriem ir izdevies uzvarēt cīņās pret visiem koeficientiem. Lielākajai daļai no viņiem paveicās. Bet lielākajai daļai no viņiem bija jāpiespiež sevi apglabāt savas jūtas. Lai izdzīvotu šajā trakajā, nežēlīgajā pasaulē.

Esmu redzējusi, kā viņi smaida. Viņu niecīgajās, spīdzinātajās sirdīs nav dzīvības. Viņu dvēselēs nav prieka. Neviens nekādā veidā nevar viņiem kaitēt. Jo viņi neko nejūt. Viņiem vairs nav palikušas asaras, ko raudāt. Viņiem vairs nav emociju, ko parādīt. Viņu sirdis joprojām ir sastingušas. Bet viņi ir spēcīgi. Un sabiedrība viņus par to slavē. Viņi ir pietiekami spēcīgi, lai nestu visu pasaules svaru uz saviem pleciem, nesakot ne vārda par to, kā viņi jūtas iekšienē. Viņi ir pietiekami spēcīgi, lai stātos pretī visiem dzīves izaicinājumiem, nenotecinot ne asaru un nepadodoties. Un viņiem tiek aplaudēts, ka viņi to dara ...

Mēs, no otras puses ... tie, kas nebaidās to skaļi pateikt, cik neaizsargāti un trausli mēs esam, mēs esam pārāk emocionāli. Mēs esam dumji, jo esam atklāti par savām jūtām. Mēs esam stulbi, jo ļāvām savām jūtām vest mūs dzīvē. Mēs esam naivi, jo mīlam dziļi un riskējam, ka mūsu sirds var salūzt. Mūs izsmej par raudāšanu.

Un mums pastāvīgi saka, ka mēs atļaujamies par daudz. Tāpēc sabiedrība mūs sasmalcina un nolīdzina mūsu asās malas, līdz mēs vairs nespējam sajust kaut ko.

Es atvainojos, bet es atsakos būt šī persona.

Es atsakos ļaut pasaulei mani pagrūst un būt uz zemes.

Es esmu cilvēks ar lielu, trauslu sirdi un es esmu jūtīga. Man par to nav kauna. Es neienācu šajā pasaulē, lai slēptu savas jūtas un izliktos, ka esmu akmens auksts robots, kurš neko nejūt. Mani radīja, lai es dziļi justu un mīlētu. Tā ir vissvarīgākā īpašība, ar kuru es atšķiros no visām citām sugām. Un es to neatdošu ne par ko.

Es varbūt atšķiros no dažiem citiem cilvēkiem, bet tas mani nepadara par mazāk svarīgu cilvēku.

Es neļaušu sabiedrības skarbumam pārveidot mani par bezsirdīgu indivīdu ar akmeni, nevis sirdi. Es neļaušu kaunināt mani par to, kas es esmu. Es esmu šeit, lai raudātu, tiktu sāpināta, smaidītu, brīnītos, gūtu panākumus, izgāztos un mēģinātu visu vēlreiz. Tas ka, atšķirībā no jums, es izvēlos dalīties šajās manās izjūtās ar pasauli, nepadara mani par necienīgu.

Galu galā, mēs varam izskatīties atšķirīgi no ārpuses, bet dziļi sirdī mums visiem ir vienas un tās pašas emocijas. Neaizmirstiet to nekad.