Panikas lēkmes – stipro cilvēku problēma

Panikas lēkmes – stipro cilvēku problēma

Panikas lēkme ir koncentrētas, “sapresētas” bailes, saspiestas līdz atsperes stāvoklim, kas cenšas iztaisnoties, izrauties uz āru. Bailes it kā kliedz: “Ievēro mani! Es esmu! Tu vairs nevari mani iespiest atpakaļ. Necīnies ar mani, bet pieņem un beidzot izdzīvo. Pieņem savu vājo pusi kā savas personības daļu”. Ļoti bieži tiek uzdots jautājums: “Kā uzvarēt vai pārvarēt bailes panikas lēkmes laikā?”. Galvenā kļūda, kas cilvēku tikai attālina no izveseļošanās, slēpjas vēlmē uzvarēt panikas lēkmi un iegrūst bailes atpakaļ tur, no kurienes tās cenšas izrauties.

Paņēmiens, kā izvairīties no panikas lēkmēm

Būtībā viens no visbiežākajiem panikas lēkmju palaišanas mehānismiem ir sekojošs: psihi traumējošā notikuma laikā cilvēks pārdzīvo ļoti spēcīgas bailes, kas iespiežas zemapziņā un turpina tur eksistēt tik ilgi, kamēr cilvēks nenokļūst nākamajā situācijā, kura ir līdzīga iepriekšējai (bieži vien neapzināti) traumējošajai pieredzei. Tātad, zemapziņa atpazīst traumējošo pieredzi un “izsper” reakciju nevis uz to, kas pašreiz notiek, bet gan uz iepriekš gūto pieredzi.

Cilvēka organisms uz stresu reaģē ar hormona adrenalīna palīdzību, kuram būtu jāsagatavo ķermenis vai nu cīņai vai bēgšanai bīstamā situācijā: sirds sāk sisties ātrāk, elpošana paātrinās, kā rezultātā plaušu ventilēšana pastiprinās, izraisot galvas reibšanu, roku un kāju tirpšanu, durstīgu sajūtu pirkstu galos, svīšanu. Bieži vien parādās drudzis un nelaba dūša. Cilvēkam var šķist, ka viss apkārtējais kļūst nereāls, ka viņš jūk prātā vai pat mirst. Un pats galvenais – spēcīgas bailes un neprasme adekvāti novērtēt situāciju, kurā tajā momentā cilvēks atrodas. Panikas lēkmes bieži vien ir tieši stipro cilvēku slimība, sekas nespējai pieņemt savas personības vājo pusi – to, kura piemīt pilnīgi visiem cilvēkiem un pastāvīga cīņa pašam ar sevi. Būtībā viens no tāda cilvēka pamata uzstādījumiem, kurš regulāri pakļauts panikas lēkmēm, ir: “Nedrīkst baidīties!”. Iemeslu šādam uzstādījumam var būt daudz, taču visbiežāk no panikas lēkmēm cieš cilvēki, kuriem bijuši valdonīgi, kontrolējoši, autoritatīvi vecāki, kas nav devuši bērnam tiesības reizi pa reizei būt vājam (tāpat kā, iespējams, nav atļāvušies būt vāji arī paši). Tādās ģimenēs bieži vien eksistējis aizliegums izrādīt emocijas, un bērni, lai nesāpinātu vecākus un izvairītos no sodiem, pastāvīgi apspieduši savas jūtu izpausmes.

Panikas lēkmes ir tā saukto “ērto bērnu” problēma, kuri pieraduši nežēloties un neraudāt. Lielu daļu savu negatīvo emociju šie bērni nav izdzīvojuši, bet gan iespieduši savā zemapziņā. Tāpēc tās spēcīgās bailes pēc tāda paša scenārija tika zibenīgi novirzītas un noglabātas zemapziņā.

Cilvēks var izjust iekšējo trauksmi, bet viņš to nepārtraukti kontrolē, neļaujot tai iekļūt viņa apziņā. Šie cilvēki pieraduši ilgstoši paciest diskomfortu, un viņiem bieži vien ir grūti sadzirdēt pašiem sevi, jo bērnībā ir bijis pārāk daudz vecāku izteiktā “drīkst” un “nedrīkst” un ļoti maz pašiem savu “gribu” un “drīkst”. Bieži vien ir bijis jākļūst par bezgalīgu vecāku vēlmju piepildījumu. “Drīkst” mācīties tikai saņemot labas atzīmes, vienmēr “jābūt” stipram, nekad “nedrīkst” baidīties, čīkstēt, raudāt, žēloties un atslābt.

Šis “nedrīkst atslābt” ir pelnījis atsevišķu rindkopu, jo ir svarīgs elements panikas lēkmju formēšanā. Šādu cilvēku zemapziņa atslābināšanos uztver kā vājuma izpausmi. Bez tam, to cilvēku, kas pakļauti panikas lēkmēm, vecākiem visbiežāk pašiem ir bijis augsts trauksmes līmenis, un attiecīgi viņi to deleģējuši arī savam bērnam. Pasaule ir bīstama, tāpēc nekādā gadījumā nedrīkst atslābt, lai jebkurā brīdī būtu gatavs atsist tās uzbrukumus. Tādiem cilvēkiem ir ļoti spēcīgs tā sauktais “ dominējošais Iekšējais vecāks” un ļoti vāja saikne ar savu “Iekšējo bērnu”, kura pārziņā atrodas emocijas, patiesās vēlmes un spēja laiku pa laikam būt vājam un bezrūpīgam. Šie cilvēki, paši to neapzinoties, ir atteikušies no tās savas personības daļas, kura spēj sniegt spilgtas emocijas, spēju baidīties, raudāt, satraukties un sērot.

Panikas lēkmes ir saspiestas bailes, kuras kliedz: “Tu vairs nevari mani iespiest atpakaļ! Necīnies ar mani, apzinies, ka es eksistēju, izdzīvo taču beidzot. Pieņem savas personības vājo pusi!” Nekas tā nenovājina cilvēku, kā cīņa pašam ar sevi. Taču, lai apzinātos un izdzīvotu šīs emocijas, kuras ilgi bijušas ieslodzītas, lai ļautu sev būt gan stipram, gan vājam un integrēt sevī visas savas personības šķautnes, bieži vien ir nepieciešama speciālista palīdzība.

Aprakstītais panikas lēkmju rašanās mehānisms, protams, nav universāls, taču ir diezgan bieži sastopams.

LAI IZDODAS!

Ja patika tev, noteikti patiks arī taviem draugiem. Padalies!

Pievienojies domubiedriem!