Obligāti izlasiet šo, ja uzskatāt, ka esat slikts vecāks
Eksistē miljoniem iemeslu uzskatīt sevi par sliktu vecāku: no bērna histērijas veikalā līdz pat sliktām atzīmēm skolā. Parasti visu analizēt mīlošās mammas ar skumjām sev atzīstas, ka cietušas neveiksmi bērna audzināšanā, kaut ko palaidušas garām un tas vairs nav atgriežams, vaino sevi par to, ka velta savam lolojumam maz laika, vai gluži otrādi – grib izaudzināt talantu.
Tādi vecāki ar izbrīnu skatās uz citiem saviem “kolēģiem”, kuri nepavisam neiespringst audzināšanas sakarā.
Galvenais, lai bērns būtu apauts, apģērbts un pabarots, bet ja bērnam ienāk prātā neklausīt, viņi bez liekiem sirdsapziņas pārmetumiem uzšauj nebēdniekam pa pēcpusi. Bet mēs gan šā gan tā, gan aktīvo klausīšanos izmantojam, gan pieķeršanās teoriju visu esam izstudējuši, gan sevis nomierināšanās paņēmienus pielietojam, un vienalga ir sevis šaustīšanas brīži, kad jūtamies kā slikti vecāki.
Ko ar šo visu iesākt stāsta psiholoģe Jekaterina Bojdeka.
Atgādinājums labiem vecākiem, kuri bieži uzskata sevi par sliktiem
Attiecības ar bērniem, tāpat kā jebkuras citas attiecības, - tas nav punkts, tas ir process. Un vecāki attiecībās ar bērniem – tie nav sastinguši “punkti”, tie ir “procesi”.
Kad uzskatu sevi par sliktu māti – es padaru sevi par plakanu, vienveidīgu “punktu”. Kad es uzskatu kādu par ideālu vecāku – to pašu daru ar citiem.
Svarīgi, kādu virzienu es izvēlos “vecāku būšanas” procesā.
Ja es:
- neuzskatu savu bērnu par koka gabalu, no kura ar varu jāiztēš kaut kas noderīgs, bet uzskatu viņu par atsevišķu, cienījamu cilvēku ar savām jūtām, vajadzībām un izpausmēm.
- saprotu, ka man ir gandrīz neierobežota vara, un bērns ir atkarīgs no manis, uzticas man, un es cenšos izmantot šo varu cienīgi, ar rūpēm, nepielietojot vardarbību.
- cenšos būt “bērna pusē”, būt aizsargs un atbalsts viņam. Bet tas nenozīmē, ka nekad nekļūdos. Ka nekad nesakliegšu, necentīšos viņu pārveidot, vai nebūšu tā, kurai pašai dažkārt nepieciešama aizsardzība.
Nē, es kritīšu, iespējams noiešu no pareizā ceļa. Šad tad reti, šad tad biežāk. Tas būs atkarīgs no mana personīgā stāsta, no tā, kā būvēta mana psihe, vai esmu piekususi vai spēka pilna. No vesela faktoru kopuma.
Bet ja esmu izvēlējusies tādu ceļu būšanai par vecāku, tad paklūpot nevēlos kļūt par plakano “slikto māti”. Negribu bārstīt uz galvas pelnus, apvainot, kaunināt sevi un baidīt ar to, ka traumēju savu bērnu.
Es gribu izsaukt interesi par sevi: Kas noticis? Kāpēc es paklupu? Kas var palīdzēt man piecelties? Ko darīt, lai “pakluptu” retāk?
Es gribu sev atgādināt – vecāki, tas ir process. Un es pati neesmu punkts. Es esmu garš ceļš. Un šajā ceļā attiecībās ar bērniem būs viss. Bet svarīgs ir izvēlētais virziens un prasme atgriezties uz tā, kad apjukšu vai pakritīšu.