Nolādētā dāvana!
Nekad pieņemiet dāvanas no nepazīstamiem cilvēkiem, pat no Salatēta!
Vecgada dienā mēs kopā ar savu draugu atgriezāmies no iepirkšanās centra. Bijā nolēmuši šogad jauno gadu sagaidīt mājās. Līdz pusnaktij vēl bija tālu, cienasts jau bija sagatavots, tādēļ izvēlējāmies garāko ceļu cauri parkam. Gājām lēnā pastaigas solī, pļāpājām un pārrunājām nākamā gada plānus. Tiekot līdz parka vidum, kur atradās uz ziemu slēgtā strūklaka, mēs nonācām uz centrālās alejas, kas veda līdz mūsu ielai. Pēkšņi izdzirdējām sev aiz muguras zemu, taču ļoti patīkamu balsi – Cik skaists pāris! Laimīgu jauno gadu! – man uzreiz bija skaidrs, ka balss pieder Salatēva tērpā tērptam vīrietim. Savādi šķita tas, ka pirms tam viņu nebijām pamanījuši, tāpēc šķita, ka viņš pēkšņi materializējies mums tieši aiz muguras.
Pagriezušies, lai atbildētu, es ieraudzīju ideālu laipna Salatēva tēlu, bet mans draugs nezin kāpēc samulsa. – Klau, iesim… - viņš saērcināti teica, bet jaukais un mīļais vecītis atbildēja, - Kur gan jūs steidzaties? Man ir dāvana jūsu līgavai! – tas mani nedaudz pārsteidza. “Kā gan viņš var zināt, ka esmu viņa līgava?” nodomāju. Visticamāk, viņš to vienkārši bija iedomājies. Salatēvs no maisa izvilka mazu glītu kastīti un deva man. “Tūlīt prasīs naudu” – nodomāju, taču viņš teica, - sveicu jūs jaunajā dzīvē! Veiksmīgu ceļu… - tad pagriezās un devās pretējā virzienā. Cik nepatīkams tips! – teica mans draugs. – Tu ko, viņš bija jauks! – es iebildu. - No viņa smirdēja pa gabalu! Bomzis kaut kāds! – draugs atbildēja. – Kāpēc tu esi tik dusmīgs? Labi, ejam mājās. – nolēmu ar viņu nestrīdēties. Kad atgriezāmies no pastaigas, mans draugs iegāja dušā, es ieliku gaļu cepeškrāsnī, un devos uz istabu, lai atvērtu dīvainā Salatēva dāvanu. Man par izbrīnu, kastīte izrādījās tukša. “Ak, es muļķe, uzķēros!” – vīlusies nodomāju. Jā, ko gan var gribēt no pilnīga svešinieka.
Un tajā brīdī, kad atvēru kastīti, sāka notikt dīvainas lietas. Sākumā sajutu deguma smaku, kas nāca no virtuves. Iegājusi, konstatēju, ka gaļa pilnībā sadegusi, - tas taču nevar būt es to tikai tikko ieliku! – izbrīnīti noteicu. Tad no dušas atskanēja kliedziens. – Kas noticis, mīļais? – izbijusies vaicāju, un par atbildi tiešā un rupjā tekstā izdzirdēju, - tu galīgi aptrakusi, virtuvē krānu atgriezt, tad kad esmu dušā? Tūlīt dabūsi pa ausīm! – Kas noticis? Kāpēc tu ar mani tā runā? – asaras sāka birt man pār vaigiem. Draugs iznāca no dušas, paskatījās uz mani ar neko neredzošu skatienu, iegāja otrā istabā un sāka ģērbties. – Kur tu iesi? Kas noticis? – es jautāju, taču viņš neko neatbildējis savāca savas mantas un pameta dzīvokli.
Pēc piecām minūtēm atskanēja telefona zvans. Es nodomāju, ka tas ir viņš, kas zvana, taču displejā parādījās manas mātes numurs. Nospiedu atbildes pogu, lai padalītos ar viņu savās bēdās, taču izdzirdēju sveša vīrieša balsi. – Anna? Vai esat Marijas Andrejevas meita? – Jā, tā esmu es! – tramīgi atbildēju. – Mums ir bēdīga ziņa… Mums ļoti žēl! - izdzirdēju, ka māte gājusi bojā autoavārijā… Telefons izkrita man no rokām, mani pārņēma tāda panika, it kā būtu izkritusi cauru zemei pavisam citā dimensijā.
Attapos sēžam uz dīvāna, ar rokām apķērusi ceļgalus. Pulkstenis, kas karājās virs televizora, rādīja 23:59. Kā nokļuvu otrā istabā un kā bija pagājis tik daudz laika, neatceros. Līdz jaunajam gadam bija atlikusi minūte. Man negribējās neko! Gribēju vienīgi pamosties tajā laikā, kad viss vēl bija labi. “ Vai tiešām visam pie vainas ir tā dāvanu kastīte? “ sāku domāt.
Un lūk, līdz jaunajam gadam atlikušas desmit sekundes! Televizora ekrānā parādījās sirsnīga un mīļa Salatēva attēls. Tas bija tas pats, kurš parkā pasniedza man dāvanu. “Laikam man rādās!” – ar saraudātām acīm daudz kas izskatās ne tā, kā vajadzētu. Izberzēju acis un paskatījos vēlreiz. Salatēvs tur joprojām bija, taču man bija vienalga, baiļu nebija, pārdzīvojumu arī. Tiklīdz pulkstenis nosita pusnakti, vecīša tēls sāka mainīties, pie tam, ļoti ātri. Tad lēnāk, lēnāk, līdz apstājās pavisam… Manī atgriezās visas emocijas – skumjas, bēdas, trauksme, zaudējuma sāpes un mežonīgas bailes. Sajutu sirdī tādu kā dūrienu, jo televizorā nepavisam nebija redzams mīļš Salatēvs, bet gan netīrs, pretīgs cilvēks, līdzīgs bezpajumtniekam, saplēstā Salaveča tērpā.
Tad man tapa skaidrs, kāpēc mans draugs tā reaģēja! Viņš redzēja patieso ainu, bet es nē! Un kas gan tā bija par dāvanu? Nolādēta dāvana? Kopš šī jaunā gada man sākās jauna dzīve! Kā noiet šo ceļu? Tas man nav skaidrs, taču vienu zinu pavisam tieši – kastīte nebija tukša, tajā bija kaut kas, kas sagrāva manu dzīvi. Nekad nepieņemiet dāvanas no svešiniekiem, jo nekad nevar zināt, kas jūs sagaida!
Stāsts tulkots no krievu valodas
