“Mans bērns negrib mācīties!” Teikums ar kuru, saskaras ļoti daudz vecāku! Ieteikumi kā rīkoties!

„Mans bērns vispār neko negrib,” teikums, kuru bieži izsaka vecāki. „Mūsdienu bērni kaut kā īpaši nevēlas mācīties,” secina skolotāji. Kā ar to visu tikt galā un ko iesākt?

Gribu uzsvērt, ka pastāv specifiski gadījumi, par kuriem jārunā atsevišķi. Piemēram, bērniem, kuri cieš no minimālās smadzeņu disfunkcijas, noteikti daudz jāpalīdz ar mācībām visā sākumskolas posmā. Tātad, vienmēr jāpatur prātā konkrēta bērna īpatnības.

Tomēr, ņemot vērā skolas psihologa pieredzi, rodas iespaids, ka visbiežāk šādu sūdzību cēlonis ir neadekvāta pieaugušo uzvedība un pārmērības ģimenes sistēmā, ko bērns, protams, “atnes” līdzi arī uz skolu. Šajā rakstā atsaukšos gan uz savu pieredzi, gan uz krievu psiholoģes Irīnas Mlodikas viedokli par “palīdzēšanu”, kas reāli kaitē bērnam.

Daži absurdi uzstādījumi:

• No bērna sekmēm skolā tiešā veidā atkarīga viņa laime un labklājība nākotnē.
• Kritizēšana itkā palīdzot bērnam “savākties”.
• Ja bērnu nekontrolēs, viņš “neko nedarīs”.
• Bērns pēc būtības ir slinka un bezatbildīga būtne, tādēļ viņam nepieciešama pieagušo uzraudzība un kontrole 24/7 režīmā.
• Un pats trakākais: “Man jau pašai neko nevajag. Es visu daru bērna dēļ!”
• Mācīties skolā ir grūti. Katrai sistēmai ir trūkumi, un izglītības sistēma nav izņēmums. Tomēr bērns spēj tikt ar visu galā, protams, pie nosacījuma, ka vecākiem vai skolotājiem nepiemīt neadekvātas ambīcijas.

Daudziem vecākiem šķiet, ka bērniem interesē vienīgi izklaides un viņi dara visu, lai izvairītos no darba un sava tiešā pienākuma. Šī pārliecība atbilst patiesībai, ja bērnam uz kādu brīdi izdodas izrauties no nomācošās vecāku kontroles. Protams, šādiem bērniem gribas „izbaudīt dzīvi”, darot to, kas viņiem visu laiku ticis liegts. Tomēr pārsvarā bērni vēlas gūt panākumus, spēj sakoncentrēties un mācīties, apzinoties, ka tā ir lieta, ko pārvalda un kontrolē viņi paši. Līdz ar to visas uzvaras (tāpat kā visas kļūdas) pieder viņiem pašiem.

“Palīdzēšanas” sekas

Un tagad runāim par īpaši gadīgajām mammām un vecmammām (dažreiz arī tētiem), kuras tik dedzīgi “palīdz” bērniem mācīties. Diemžēl šai pieaugušo kategorijai piemīt nepārvarama tieksme sakārtot citu cilvēku dzīvi.

Šie trauksmainie “kontrolieri” svēti tic, ka “ja mēs viņu nekontrolēsim, viņš vispār neko nedarīs.”

Vai arī: „Man bērnībā neviens nepalīdzēja, man bija grūti. Tāpēc darīšu visu, kas manos spēkos, lai manam bērnam tas nebūtu jāpiedzīvo.” Skan kolosāli, bet vai pašam bērnam to vajag?,/p>

“Bērni kļūst neuzmanīgi un nesavaldīgi tādēļ, ka nav iemācījušies valdīt pār sevi. Ļoti iespējams, ka daudzas lietas viņu dzīvē tika darītas un izlemtas viņu vietā. Iespējams, viņiem netika nospraustas robežas, vai arī pieaugušie centās viņus pasargāt no grūtībām. Rezultātā bērniem tika liegta iespēja izdarīt kaut ko patstāvīgi no „A” līdz „Z”.

Visdrīzāk skola tikai izgaismoja attiecīgās problēmas, kas saistītas ne tik daudz ar pašu bērnu, cik ar viņa ģimenes sistēmu. Un kā tad šī sistēma reaģē uz bērna grūtībām?

Viss ir elementāri: jo lielāka kontrole, jo mazāka atbildība no bērna.

Bērns Jums pretojas? Priecājieties par to!

Jo vairāk Jūs kontrolējat, jo vairāk bērns pretojas. Tā ir psiholoģiskas veselības pazīme. Pretestība, aizsargmehānismi mums doti, lai pasargātu savu personību no sabrukuma. Bērna pretestība var būt pasīva (izpaužas kā slinkums, sabotāža, bezgalīgas iziešanas uz tualeti, „padzerties”, „paēst”, sapņošana, aizmiršana, atlikšana). Vai arī aktīvā: “kaprīzes”, sašutums, skandāli, stundu bastošana, konflikt utt. Ja vecāks turpinās šādi izturēties pret bērnu, pusaudža posmā viņš dabūs pelnītu prettriecienu.

“Kā Jums patiktu, ja Jūsu tuvinieki katru dienu pēc darba Jums teiktu: „Tagad sēdies un raksti to atskaiti! Tūliņ pat, lai es redzu! Es taču par tevi rūpējos, lai Tev nebūtu problēmas ar priekšnieku!”

Ja Jūsu sieva atļautos Jūs tā uzrunāt, Jūs diez vai ilgi palikt ar viņu kopā.

Ja Jūs šādi uzrunātu Jūsu mamma, Jūs sadusmotos un aizdomātos par iespēju pārvākties kaut kur citur. Tas ir dabiski – ienīst tos, kuri izdara uz Jums spiedienu. Tā pat ir ar bērniem.

“Kā rīkoties?!”

Bērnam uzreiz jādeleģē atbildība par mājasdarbiem priekšmetos, kas viņam labi padodas. Tomēr ar citiem priekšmetiem viņam arī jātiek galā pašam. Ļaujiet bērnam vērsties pie Jums pēc palīdzības tikai tad, ja tas tiešām ir nepieciešams. Un ja viņš kaut ko nav izdarījis, viņam pašam jāsaskaras ar sekām.

Daudzos gadījumos bērni stipri pārdzīvo par dažādiem projektiem un uzdevumiem, kuriem objektīvi nav īpašas nozīmes mācību procesā. Un ļoti bieži tas notiek tādēļ, ka par tiem neadekvāti pārdzīvo paši pieaugušie (vecāki, pedagogi).

Kas attiecas uz neveiksmēm (kuras noteikti būs), paturiet prātā, ka Jūsu sarkasms un pārmetumi vienmēr grauj bērna motivāciju un jūsu attiecības. Prātīgāk būtu mierīgi apsēsties pie viena galda un kopā pameklēt iemeslus, kādēļ kaut kas neizdodas. Un ja Jums kā pieaugušam cilvēkam ar to rodas grūtības, esat mīļi gaidīti psihoterapijā. Tā Jums palīdzēs tikt galā ar savām grūtībām, pie kuram bērns nav vainīgs.