Mamma aizgāja klusu un nemanot. Neviens no mājiniekiem nedzirdēja viņas pēdējo elpu
Mammas vairs nebija.
Tikai mājā uzreiz kļuva kaut kā nemājīgi. Es par to uzzināju ceļā uz darbu. Sieva pa mobilo telefonu paziņoja šo sāpīgo vēsti. Pasaule uzreiz kļuva mēma, sastinga, mani pārņēma klusums. Virzījos uz priekšu teju atrodoties pie samaņas. Steidzos mājās. Atbraukusī ātrā palīdzība apstiprināja nāvi.
Es runāju ar dažādiem cilvēkiem, pieņemu līdzjūtību. Ieradās radinieki. Mājā valda sēru klusums un pavisam klusas sarunās, kā plānot izvadīšanu. Es staigāju, pieņemu kaut kādus lēmumus, atbildu uz kaut kādiem jautājumiem, un tas viss kaut kā aizslīd garām manai apziņai. Tā joprojām ir kā iesaldēta.
Bēru diena. Drīz kapsētā parādījās jauns kapu kalniņš. Uz alumīnija plāksnes bija uzrakstīts manas mātes vārds un viņas dzīves gadi. Atskanēja lūgšanas. Cilvēki sāka izklīst. Pieminekli uzlika pilnīgā klusumā. KO es ēdu, gandrīz neatceros, viss ēdiens bija pazaudējis garšu un krāsu.
Rituāls beidzās. Diena tuvojās vakaram. Radinieki devās prom. Bērni pārvietojas nedzirdamiem soļiem un sarunājas čukstus. Tikai jaunākā izrāda savu nerātno raksturu. Viņa vēl nesaprot nāves radītās skumjas. Viņā virmo dzīvība, un tas ir piedodami. Sieva nokopj virtuvi. Viņu nodod uzmanīgs trauku un galda piederumu šķindoņas troksnis. Es klīstu pa māju, staigājot no vienas istabas otrā. Kaut kas nedod mieru, it kā es nebūtu izdarījis pašu svarīgāko.
Stāsts, kas jāizlasa ikvienam vecākam. Pēc tam būsiet pateicīgi.
Nokrītu pie mammas gultas. Tā izskatījās īpaši vientuļa. Tas arī viss. Diena pagāja. Pirmā diena bez mammas. No rīta dodos uz darbu, visi paziņas izsaka man līdzjūtību, es viņiem pretī pateicības vārdus. Viss kaut kā standarta frāzēs. Tikai viens cilvēks pateica man vārdus, kuri mani pārsteidza. “Pieņem līdzjūtību un neuztver manus vārdus kā zaimošanu, jo es tevi izsaku arī apsveikumu – tu beidzot esi kļuvispieaudzis!” Es šos vārdus palaidu gar ausim, pateicos viņam un gāju tālāk. Bet vakarā pēc vakariņām viņa vārdi atausa man atmiņā. Un tad es apjautu.
Viņam taču ir taisnība. Līdz šim brīdim es patiešām biju bērns. Bērns savai mammai. Izrādās, mana bērnība beidzās tikai ar viņas nāvi. Līdz tai dienai es biju viņas bērns, tagad es varu būt jebkas – vīrs, tēvs, nākotnē vectēvs, bet neviens mani vairs nesauks maigā vārdā “Dēls!”
Es nekad iepriekš to nebiju pamanījis, es naivā lepnībā uzskatīju sevi par pieaugušu, dzīves gudru cilvēku. Dzīvoju, nemaz neapjauzdams, ka man seko līdzi mīļās mammas acis, kurai es joprojām biju mazs, kurai es biju patiesi dārgs.
Mamma priecājās par maniem panākumiem, bēdājās par neveiksmēm. Bija manā dzīvē nepamanām, reizēm nedroši jautāja pa manām lietām.
Es dienām skopi atbildēju uz viņas jautājumiem, un, par ko vislielākais kauns, reizēm aizkaitināti klusēju, un ko viņa, klusām atbildējā: “Labi, dēls. Nepārdzīvo tik ļoti. Viss pāries, viss nokārtosies. Tikai nesatraucies!” Un uzmanīgi, maigi noglāstīja galvu. No viņas maigās balss mana sliktā oma kaut kur pazudu, es atkal kļuvu mazs, sāku stāstīt viņai visu, kas mani nomāca.
