Katrai mammai, kurai ir dēls. Kādu dienu viņš aizies no jums pie Lienes, Marijas vai Ievas. Veltījums mammām, kuras pavada savus dēlus lielajā dzīvē

Kad viņš piedzima, jūs ilgu laiku nevarējāt vien atiet no laimes. Lūk viņš ir: mazītiņš, dzīvs, īsts – jūsu dēls. Smieklīgi šmaukstina ar lūpiņām, skatās ar izteiksmīgām actiņām, neveikli kustina rociņas un kājiņas. Jūs ziniet, ka viņa labsajūta ir pilnībā atkarīga no jums. Jūs celieties naktīs, barojiet, mainiet autiņus. Jūs viņu jūtiet kā sevi. Viņš šņukst, ejot uz bērnudārzu, jo negrib no jums šķirties: tādas lielas, siltas, mīļas un tuvas. Vakarā, kad jūs pārnākat māhās, dēls jautā, kāpēc kaķis saka “ņau”, kāpēc tētis klepo, bet vecmāmiņa nēsā stikliņus pie acīm.

Viņa saraudātās ačteles, kad viņš pirmo reizi iet uz skolu un viņām nākas sēdēt skolas solā caurām dienām, bet tā gribas paspēlēties. Pirmais zilums, draugs ar cauru zeķi, kurš atnācis ciemos. Datorspēles: sākumā vieglas, pēc tam ar sarežģītu sižetu, kuru jūs nesaprotiet. Laiks skrien katastrofāli ātri. Telefona pirkšana, pirmā īsziņa no meitenes: “Ko dari?”

Un gadi skrien un skrien. Jums tie bijuši kā viena diena, bet dēlam tie bijuši piepildīti ar ļoti daudziem notikumiem, pārdzīvojumiem, personīgo izaugsmi, rīcībām mīlestības dēļ, pašapliecināšanās pierādījumiem.
Pēdējais zvans… jūs sakārtojiet viņam kaklasaiti. Atestāta izsniegšana. Jūsu, dēla un skolotāju asaras. Iesaukums armijā. Saspringtā sejas izteiksme, kurā rakstīts, ka viņš ir gatavs izturēt jebkurus pārbaudījumus. Jums sirds plīst pušu, taču jūs ziniet, ka viņš ir stiprs, taisnīgs un labs. Viņš noteikti tiks galā.

Tievs, iekrituši vaigi un badīgas acis… Tāds viņš pārrodas mājās no armijas. Pēc pāris mēnešiem viņš jūs iepazīstina ar Ievu, pēc trīs mēnešiem ar Kristīni. Jūs tikko paspējiet pierast, ka viņas mainās pārāk bieži, kā dēls jums paziņo: ”Es precos ar Lieni.”

Jūs saprotiet – viņš aiziet, aiziet…. Neaizcērtot durvis sirdīs, neaizejot nekurienē un ne tāpēc, ka ienīst. Viņš aiziet pie Viņas, pie tās, kura būs viņam līdzās, kura sakārtos viņa kaklasaiti, kura taisīs viņam brokastis. Jums nāksies ar to samierināties – dēls ir aizgājis dzīvē.
Netraucējiet. Neklauvējiet pie viņa durvīm katru dienu, nepārbaudiet, kā viņa gatavo viņam brokastis, pusdienas, vakariņas, nepārmetiet Viņai, ja meitenei kaut kas pagaidām nesanāk, jo viņai nav pieredzes. Viā ir tāda, kāda viņa ir un jūsu dēls viņu mīl. Tāpēc iemīliet viņu tāpat, kā viņu mīl jūsu bērns.

Atcerieties:

Jūsu dēls joprojām ir ar jums. Bet viņam ir iesācies jauns dzīves posms. Viņam ir jāstrādā, jāaudzina bērni, jārūpējas par ģimeni.
Starp jums vienmēr neredzamā līmenī saglabājas cieša saikne, kuru nekas nespēj saraut. Viņš ir blakus, viņš ir blakus vienmēr, lai arī dzīvo citā dzīvoklī, pilsētā vai valstī.
Jūsu mēģinājums viņu atgriezt, izdarīt tā, lai viņš nāktu katru dienu, palīdzētu, prasītu, kā jūs jūtaties ir jūsu egoisma izpausme. Jūs variet sagraut savam puisēnam dzīvi, pati to nemaz neapzinoties.

Jums ir ļoti daudz neiztērētas mīlestības. Jūs to taupījāt dēlam. Bet viņš ir ar VIŅU. Priecājieties par to, ka viņš ir laimīgs un novirziet savu mīlestību citur – pamestiem bērniem, savam vaļaspriekam, cilvēkiem, kuriem ir vajadzīgs jūsu atbalsts.
Dēls vienmēr ir cienījis un cienīs jūsu spēku, labestību un gudrību. Nepieviliet viņa cerības. Nepārvērtieties par neapmierinātu, ļaunu veču, kura pieprasa ūdens glāzi katru dienu. Tas ir ne tikai muļķīgi, bet pašnāvnieciski jums pašai un nāvējoši jūsu dēlam. Atļaujiet sev un savam dēlam būt laimīgiem.

Padalieties ar šo rakstu ar saviem draugiem!