Ko darīt, ja jūsu pusaudža istaba atgādina kaujas lauku?

Jūsu meita pārāk bieži “aizmirst” iznest atkritums, un jums šķiet, ka viņa to dara tīšām. Dēla zābaki mētājas istabas vidū, tieši tur, kur viņš tos nometis. Jūsu lūgumiem un teiktajam nav nekāda efekta. Jums nolaižas rokas. Taču nevajag uztraukties. Jūs neesat viens. Mūsdienu bērniem mājās ir daudz mazāk pienākumu, nekā iepriekšējām paaudzēm. Veiktajā aptaujā 82% pieaugušo teica, ka palīdzējuši mājas darbos, kad bijuši bērni, bet tikai 28% to pašu sagaida no saviem bērniem. Tā ir dīvaina tendence, jo vairums vecāku ir pārliecināti, ka ir ļoti svarīgi, lai bērni dotu savu ieguldījumu kārtības uzturēšanā. Pētījumi ir parādījuši, ka tādiem bērniem ir labākas sekmes mācībās un viņu ģimenes ir saliedētākas.

Kā iemācīt pusaudzi palīdzēt vecākiem mājas darbos

Tad kāpēc pusaudža iesaistīšana mājas darbos izraisa sasprindzinājumu un konfliktus ģimenē? Daudzi vecāki ir sašutuši: viņi uzskata, ka trīspadsmit gadus vecs pusaudzis ir spējīgs pats iztīrīt un sakopt savu istabu. Vecāki uzskata, ka tā ir nevēlēšanās darīt un nepateicības izrādīšana.

Taču pusaudži vēl nav pieaugušie, un kāda daļa viņos vēl vēlās, lai par viņiem parūpētos kā par maziem bērniem. Šo uzstādījumu vislabāk raksturo frāze: “Vācies prom no manas dzīves, bet pirms tam aizved mani ar draudzenēm uz iepirkšanās centru”. Tāpēc pusaudži var būt tik bezatbildīgi, slinki un pieprasoši. Viņu smadzenes ir orientētas uz apmierinājuma iegūšanu. Tāpēc viņi mīl riskēt, bet necieš iznes atkritumus.

Tas nenozīmē, ka jūsu dēls vai meita ir pelnījis atbrīvojumu no mājas darbiem. Bet svaigs skatījums uz šo problēmu palīdzēs mazināt spriedzi. Pirmkārt, neņemiet pusaudža teikto pārāk tuvu pie sirds. Otrkārt, pat ja esat zem viņa gultas atradis kaudzi ar netīriem šķīvjiem, kas papildināti ar netīro zeķu “rotājumiem”, tas nebūt nenozīmē, ka jūsu dēls izaugs par bezatbildīgu sliņķi, kas netiks uzņemts augstskolā.

Atgādinājumam par pienākumu izpildi būtu jākļūst par normālu pusaudžu audzināšanas sastāvdaļu. Jūsu uzdevums nav tajā, lai piespiestu bērnus pildīt savus pienākumus, neskatoties ne uz ko, bet gan tajā, lai bērni iemācītos novērtēt palīdzību. Atcerieties, kā jūs uzvedāties, kad jūsu bērni bija mazi, un jūs kopā sākāt rotaļlietu kārtošanu. Vienīgā atšķirība ir tajā, ka atšķirībā no četrus gadus veca mazuļa, pusaudzis ignorēs jūsu prasības. Un jums būs jākļūst viltīgākam.

Tā vietā, lai aizrādītu viņam par bezatbildību, vai uzstātu, ka jums ir nepieciešama palīdzība, paskaidrojiet, ka mājas darbu veikšana ir paņēmiens, kā katram ģimenes loceklim dot savu artavu ģimenes labklājības celšanā. Varbūt jums arī ir garlaicīgi vest meitu uz treniņiem un gaidīt divas stundas, tāpat kā viņai likt “uzpildīt” trauku mazgājamo mašīnu, bet jūs esat ģimene un jums vienam otru jāatbalsta.

Kā panākt to, lai tiktu ievērots noteikums “viens par visiem, un visi par vienu”?

• Pierakstiet vēlamo. Piemēram, sastādiet darāmo darbu sarakstu, kurus var paveikt pusaudzis:
• nomazgāt traukus;
• novākt traukus pēc vakariņām;
• iznest atkritumus utt.
• Ievērojiet šos noteikumus: uzdevums tiek “ieskatīts” tikai tad, kad izpildīts kārtīgi.
• Ieplānojiet laiku ikdienas uzkopšanas darbiem. Ieplānojiet dažas stundas brīvdienās, kad visa ģimene var darboties kopā. Neļaujiet saviem bērniem (vai laulātajam draugam) darīt kaut ko citu, kamēr katrs nebūs godprātīgi izpildījis savus pienākumus.
• Ieplānojiet talkas dienu. Ieplānojiet dienu reizi mēnesī (vai pēc vajadzības), kurā katrs uzņemas vēl kādu papildus pienākumu. Talkas dienu noslēdziet ar svētku vakariņām, saldumiem vai kino vakaru.
• Vai nepieciešams piedāvāt atlīdzību? Ja jūs maksājat bērniem par mājas darbu veikšanu, jūs sūtat viņiem nepārprotamu (un nepareizu) vēstījumu: Ja jūs nemaksāsiet, neviens sevi cienošs pusaudzis nepalīdzēs saklāt galdu, iznest atkritumus vai saklāt savu gultu. Samaksa pārvērš morālos un ģimenes pienākumus par komerciālu darījumu. Pusaudzis tiek radināts pie tā, ka vienīgais iemesls izdarīt kaut ko ģimenes labā ir samaksa.
• Sekojiet noteikumam “tikai viens atgādinājums”:

Iekārtojiet visiem vienu kopējo darāmo darbu sarakstu. Piemēram, sakiet bērniem, ka jūs veļu mazgāsiet trešdienās, tāpēc netīrajai veļai jābūt veļas grozā otrdienas vakarā. Tad parādiet pusaudzim, kā jārīkojas ar veļas mašīnu, jo ja netīrā veļa nebūs veļas grozā, viņam tā būs jāmazgā pašam. Vai arī jāgaida līdz nākamajai nedēļai. Atstājiet viņa nomestās lietas, tur kur tās ir. Ja jūsu dēls atstāj tenisa raketi priekšnamā, palūdziet to nolikt vietā. Bet dariet to tikai vienu reizi. Ja viņš to neizdarīs, nedariet to dēla vietā. Bet nākamo reizi, kad dēls palūgs, lai aizvedat viņu ar mašīnu, palīdzat aizpildīt skolā iedoto anketu vai izdariet kaut ko citu viņa labā, sakiet, ka izdarīsiet to tajā brīdī, kad tenisa rakete atgriezīsies tai paredzētajā vietā.

Izstāstiet, kādas būs sekas. Piemēram, “ja neiznesīsi atkritumus līdz desmitiem vakarā, nākamajā dienā paliksi bez telefona uz veselu diennakti”. Sekojiet “viena atgādinājuma noteikumiem” un nedraudiet, vienkārši aizsieniet atkritumu maisu 22:01 un paņemiet viņa telefonu. Strikti un bez kompromisiem!

Lai atvieglotu noteikumu izpildi, izmantojiet humoru.

Piemēram, ja jūsu pusaudzis izmētā mantas pa visu dzīvokli, neizdzertās ūdens pudeles saliekat viņa skolas somā vai sporta kurpēs. Bērns to uztvers kā joku, nevis kā sodu.

Atcerieties, ka jūsu dēlam vai meitas ir labāks laika pavadīšanas veids par bāršanos nekārtības dēļ. Lai gan atbildības sajūta bērnam ir jāiemāca, ir svarīgi prast pasmieties un rast kompromisu, bet dažreiz arī pamuļķoties un “nolaist tvaiku”.

Pēc dažiem gadiem, kad bērni kļūs pieauguši un pametīs vecāku mājas, tās atkal kļūs nevainojami tīras un kārtīgas. Iespējams, ka tajā brīdī jūs sāksiet ilgoties pēc pusaudžu radītās nekārtības…

LAI IZDODAS!