Kā pārdzīvot vīra nāvi un nesajukt prātā
Pēc 33 gadu kopdzīves pirms trim nedēļām es zaudēju vīru, viņš mira no sirdslēkmes. Grauž vainas paziņa par to, ka es vienmēr viņam liku nodot analīzes, izmeklēties, taču nenosargāju. Neskatoties uz visu, viņš bija tā otrā pusīte, ko var satikt tikai reizi mūžā.
Man ir 55 gadi. Es biju stipra, kad viņš bija līdzās. Tā ir sanācis, ka bērnu mums nav. Kāds ģimenes pāris mani ļoti atbalsta. Ir draudzene, bet viņa dzīvo 40 km no manis. Mani no muļķībām šobrīd pasargā suns, kam ir 9 gadi. Viņu es nevaru nodot. Taču vissmagākais ir katras dienas rīts - arvien vairāk nomāktības un vientulības. Ārsts izrakstīja antidepresantus. Baidos, ka nespēšu iziet no akūtajām bēdām. Galvenais ir nesajukt prātā. Biedē bezcerība priekšā. Prāts un emocijas šobrīd ir mani niknākie ienaidnieki.
Inna, 55 gadi
Psiholoģe Svetlana Kartiņina
Tuva cilvēka zaudējums vienmēr nozīmē sāpes. Tā ir iekārtota mūsu pasaule, ka ienākšanu tajā mēs sagaidām priecīgi, bet aiziešanu neprotam izdzīvot. Daudzas reliģijas ir radījušas rituālus, kas palīdz aptvert, kas ir noticis.
Bēdu izdzīvošanai ir vairākas stadijas. Pirmā - zaudējuma šoks. Pat ja tā ir bijusi slimība, sagatavoties zaudējumam nav iespējams. Tas vienmēr ir pārrauts mirklis.
Pēc pārdzīvotā šoka nāk vainas apziņa. Tā grauž un neliek mieru. Taču ideālu cilvēku nav, bet mūsu vainas apziņa it kā paredz, ka mums ir jābūt visuredzošiem un vārējušiem visu paredzēt. Taču to nevar neviens!
Vai tad mēs būtu varējuši paklusēt, salmus paklāt, uzminēt notikumus? Nebūtu! Katrs cilvēks rīkojas priekš sevis vislabākajā veidā katru savas dzīves minūti. Un nekā citādi. Ja nerīkojās ideāli, tātad nevarēja. Nogura. Saslima. Vienkārši nebija spēka. Tas viss ir normāli. Visu pārējo var nevis cilvēks, bet, visticamāk, tikai Dievs.
Bet cilvēkiem ir jūtas, un tās ir dažādas. Pat dusmas uz apstākļiem, uz apkārtējiem, uz to, kurš ir aizgājis. Tas viss ir zaudējuma procesa izdzīvošana, kamēr mēs nenāksim pie sapratnes, ka mums tuvā cilvēka vairs nav. Mēs nespējam ar to samierināties.
Jūsu vīrs nebija ideāls. Viņš jūs sadusmoja, tracināja, reizēm jūs viņu neieredzējāt. Bet nu viņa vairs nav. Un uz kurieni tagad lai nes visas tās jūtas, kuru vienmēr bija tik daudz? Ir jāiemācās tās pārdalīt, bet tas ir process, kas prasa laiku.
Grūti ir tiem, kas paliek. Viņu galvenais uzdevums ir - pieņemt savas bēdas un prast tās izdzīvot. Savu jūtu un emociju izdzīvošanai ir nepieciešams laiks. Un, protams, saprast, ka visi zaudējumi iziet šīs fāzes, bet katram ir savs dziļums un izdzīvojuma līmenis. Mēs atceramies, ka zaudējums - tās ir sāpes, savādāk diemžēl nemēdz būt.
