Kā palīdzēt cilvēkam ,kurš netiek pats galā ar sevi

Kā palīdzēt cilvēkam ,kurš netiek pats galā ar sevi

10.septembris ir Vispasaules suicīda novēršanas diena. Šī tēma ir ļoti plaša, taču šodien pievērsīsimies tikai dažām tēzēm, kas vērstas uz dažādu mītu izkliedēšanu.

Psihologi un psihoterapeiti nav vajadzīgi

Reizēm tie tiešām nav vajadzīgi, bet dažreiz bez viņiem tomēr neiztikt. Pie tam, ja pastāv suicīda risks. Ja jūs vai jūsu tuvinieks netiek pats galā, vērsties pēc palīdzības ir tikai normāli. Kad krīzes stāvoklī nonākušais cilvēks vēršas pēc palīdzības, tas nebūt nenozīmē, ka viņš ir “nenormāls”. Vienkārši viņam nepietiek savu resursu un zināšanu, lai patstāvīgi atrisinātu problēmu. Resursu un zināšanu trūkums - tas arī ir tikai normāli: ja man sāp zobs, un es nezinu, kā sev palīdzēt, es griežos pie zobārsta.

Cilvēkam ir jāsniedz padoms un jāpalīdz atrisināt viņa problēma

Tas nav jādara. Kritiskā stāvoklī cilvēka uztvere mainās, un viņam ir grūti objektīvi novērtēt notiekošo. Tādēļ sākotnējā etapā dot padomus ir bezjēdzīgi. Jebkuru, pat visgudrāko domu cilvēks vienkārši nesadzirdēs. Turklāt, izdzirdot padomus no sērijas : tu atradīsi sev citu; tev vēl būs bērni; nekas briesmīgs nav noticis; par zaudēto darbu vispār nav vērts pārdzīvot utml. - cilvēks, visticamāk, jutīsies līdz galam nesaprasts, bet viņam nozīmīgie pārdzīvojumi nenovērtēti. Un tad viņš var noslēgties sevī vēl vairāk. Cilvēku, kurš atrodas krīzes stāvoklī, jūtas nonācis strupceļā, pastāvīgi raud, neguļ, neēd, izjūt bezizeju un izmisumu - ir jānomierina. Arī tas nav jādara. Tas vienkārši neizdosies: skatieties 2.punktu attiecībā uz padomu došanu. Un atkal, tas var tikai pastiprināt vientulības sajūtu. Bet kas tad ir vajadzīgs? Ir jārada uzticēšanās atmosfēra, kurā cilvēks pats varēs sākt runāt par savu sāpi. Jūsu uzdevums, ja jūs atrodaties blakus krīzē nonākušajam, - iedziļināties viņa pārdzīvojumu pasaulē, uzdot jautājumus, klausīties, izturēt tuvā cilvēka vaimanas un nepārtraukt viņu ar saviem padomiem un mierināšanu.

Stop-zīme vārdiem: neraudi; nomierinies; ko tu tik ļoti pārdzīvo; līdz kāzām sadzīs utt.

Neapturiet cilvēka pārdzīvojumu straumi, lai cik spēcīga tā būtu. Vienkārši esiet blakus. Tas reizēm ir viss, kas vajadzīgs - uzklausīt, interesēties, apspiest sevī vēlmi nomierināt, atkal klausīties, paciest un tā pa apli, līdz asaras pamazām sāks apžūt. Nedrīkst cilvēkam jautāt viņa domas par suicīdu: “Es pajautāšu, bet viņš ņems un sāks par to domāt! Sanāks, ka es būšu viņu uz to pamudinājis”. Pilnīgi nepareizi. Tieši otrādi, jautājumi par suicīdu ļaus cilvēkam nepalikt ar savām domām viens pret vienu. Drīzāk viņš izjutīs atvieglojumu no tā, ka par to var ar kādu parunāt. Un šeit atkal ir kāds svarīgs moments - jāprot izturēt šīs domas, nevis nobīties un sākt runāt: tev taču ir bērni; bet vai par vecākiem tu padomāji; tas ir liels grēks utt. Krīzē nonākušajam ir jājūt, ka viņš nav viens, ka blakus ir tuvs cilvēks, ka viņš netiks atstumts, ka citi ir gatavi dalīt ar viņu visus pārdzīvojumus, ka līdzās esošais cilvēks izturēs viņa emocijas, bailes, sāpes, bezizeju, izmisumu un bezspēcību.

Lieciet cilvēku mierā, lai viņš izārdās

Pirmkārt jau nevajadzētu mēģināt vērtēt cilvēka ciešanas kā vēlmi kaut ko demonstrēt. Vajadzētu uzticēties. Ja viņš saka, ka viņam ir slikti, tad tā tas arī ir. Daļa demonstratīvo suicīdu , kad cilvēks cenšas kādu nobiedēt, taču reāli neplāno izdarīt pašnāvību, - tomēr beidzas ar izdarītu suicīdu. Piemēram, gribēja, lai ierauga, ka viņš ir sarijies tabletes, bet rezultātā neaprēķināja devu. Otrkārt, pilnīgi likt mierā krīzē nonākušo arī nevajadzētu. Te ir jābūt uzmanīgam gan pret cilvēku, gan arī pašam pret savām izjūtām. Ir svarīgi saprast, ka cilvēkam, kas ir nonācis krīzes stāvoklī, ir traucēta kritiskā domāšana, viņš vadās pēc sava emocionālā stāvokļa un nespēj objektīvi novērtēt situāciju. Tāpēc tuviniekiem derētu ieņemt daļēju vieglas direktīvas pozīciju: kad jūs esat kā vecāks, kas pieskata savu bērnu, dod viņam daļēju brīvību, taču pats atrodas kaut kur līdzās pastāvīgā gatavībā iejaukties un darīt to, ko uzskata par vajadzīgu.

Ja nelaime ir notikusi, tad es pie tā esmu vainīgs

Neviens nav vainīgs. Tā ir liela bērnišķīga ilūzija, ka pasaule riņķo ap mums, un mēs esam spējīgi mainīt pasauli un cilvēkus ap mums tikai tāpēc vien, ka mums tā gribas. Cilvēkam saka: “Neraudi, nomierinies un izbeidz ciest,” - un viss normalizējas. Taču tā nemēdz būt. Neviens profesionāls suicidologs nedos 100% garantiju, ka viss beigsies labi. Tad ko gan teikt par parastiem cilvēkiem (nespeciālistiem), kas nonākuši sarežģītā situācijā.

Ja patika tev, noteikti patiks arī taviem draugiem. Padalies!

Pievienojies domubiedriem!