Kā iemācīties aizstāvēt sevi, ja esat raduši ciest klusējot?

Ja mēs augam psiholoģiski neveselīgā vidē, kur ir bīstami izteikt savu viedokli, nākas attīstīt aizsardzības stratēģijas, pielāgoties un apslāpēt dusmas. Pieaugušā vecumā tas traucē tuvināties ar cilvēkiem un būvēt uzticamas attiecības. Kā pārskaņot savas automātiskās reakcijas un iemācīties atvērties citiem?

Bērniem ir svarīgi just savu piederību videi, kurā viņi aug. Piederības sajūta ir pielīdzināma izdzīvošanai. Kad nestabilitāte ir dzīves norma, mēs pierodam dzīvot biedējošā atmosfērā. Mācāmies slēpt savas jūtas, jo konfrontācija ir bīstama. Atklāti runāt par saviem pārdzīvojumiem un ģimenes problēmām ir riskanti. Var zaudēt to cilvēku mīlestību, kas par mums rūpējas, zaudēt piederības sajūtu un apdraudēt jautājumu par izdzīvošanu. Daudziem bērniem nav droša pieaugušā, ar ko varētu parunāt. Ja mēs augam emocionāli nestabilā vidē, kur cilvēkiem nedrīkst uzticēties, mēs attīstām aizsargstratēģijas, lai paliktu drošībā. Mācāmies samierināties ar to, kas nav normāli, ignorēt un slēpt satraukumu, dusmas un izmisumu. Šīs izdzīvošanas stratēģijas palīdz, kamēr esam mazi. Bet tad, kad mēs tās izmantojam pieaugušajā dzīvē, šīs stratēģijas nestrādā. Tās jūtas, kuras mēs esam bērnībā paslēpuši, ar mums ir vienmēr - vienkārši tagad tās ir uzpeldējušas virspusē. Cilvēki, kas izauguši vidē, kur šāda uzvedība ir bijusi norma, bieži pārdomā, ko ir gribējuši pateikt vecākiem, bet nav pateikuši, jo tas būtu tikai radījis vēl vairāk dusmu un nekā nebūtu līdzējis. Kļūstot pieaugušiem, mēs nemitīgi domājam, kā ar mums uzvedas otrs cilvēks, norijam aizvainojumus un formulējam, ko un kā grasāmies izteikt. Taču rezultātā nesakām neko. Mēs galvā pārtinam nepatīkamo situāciju un domas par to, kurš mūs sāpinājis. Bet nezinām, kā kaut ko mainīt. Mēs pārāk baidāmies no sekām vai paši no savām dusmām.

Atzīstot to, kas notiek, mēs varam attiekties pret sevi ar līdzjūtību.

Kad mēs, būdami pieauguši, sastopamies ar nepieņemamu citu cilvēku uzvedību, mūsu nervu sistēma pārslēdzas uz režīmu “sit, bēdz vai sastingsti”. Smadzeņu priekšējā daļa atslēdzas, un tā pāriet izdzīvošanas režīmā. Kaut kad pagātnē mēs esam secinājuši - ja aizstāvēsimies, būs tikai sliktāk. Un mūsu nervu sistēma to ir atcerējusies.

Bet pieaugušo attiecībās noklusēšana nedarbojas. Tā neļauj mums augt. Kad mēs nesakām, ko domājam un jūtam, un cīnāmies ar savu pašaizsardzības instinktu, tā mums kaitē.

Kā gan mainīties, ja nervu sistēmu liek mums iestrēgt vecajās aizsargstratēģijās? Kā instinktīvo procesu padarīt apzinātu, lai mums rastos izvēle?

Pirmais solis

- sākt pievērst uzmanību tam, kas notiek iekšā, sākoties konfliktam. Tādā veidā mēs atzīstam šo modeli un ievērojam, ka pārejam uz reaģēšanas režīmu, kad saskaramies ar to, kas liekas nedrošs attiecībās.

Atzīstot to, kas notiek, mēs varam attiekties pret sevi ar līdzjūtību un pateikties par to, ka agrāk esam tikuši galā ar šādām situācijām vislabākajā veidā.

Otrais solis -

apstāties un pajautāt savai izbiedētajai daļai, ko tai vajadzētu dzirdēt, lai sadūšotos sevi aizstāvēt. Kad mēs saprotam, ka nemirsim bez tā otra cilvēka, ka esam projicējuši savu bērnības atkarību uz pieaugušo attiecībām, risks vairs neliekas tik liels, un mēs varam saņemties atklātiem izteikumiem.

Iespējams, mazajam izbiedētajam bērnam mūsos ir svarīgi dzirdēt, ka viņam nav jāpaskaidro, kāpēc viņam ir neomulīgi vai censties panākt, lai otrs cilvēks viņu saprastu un piekristu viņam. Reizēm mēs baidāmies, ka mums nāksies aizstāvēties no dusmām, apvainojumiem vai otra cilvēka aizsargreakcijām, un tas biedē visvairāk.

Mēs vairs neesam bērni un varam ietekmēt savu realitāti, virzoties no problēmas uz risinājumu

Īstenībā mums nav vajadzīgs, lai otrs cilvēks piekristu, ka viņa uzvedība nav bijusi saudzējoša. Mēs varam atļauties vienkārši pateikt: “Man ir nepatīkami, ka tu tā uzvedies attiecībā pret mani.” Punkts.

Uz jautājumu “Kas man būtu jāizdzird, lai saņemtos konfliktā pastāvēt par sevi?” atbilžu var būt daudz. Vissvarīgākais ir - gādīgi jautāt to savai izbiedētajai daļai. Un, kad jūs jau zināt, kas ir vajadzīgs jūsu nervu sistēmai, lai izkustētos, jūs to variet sev dot un doties pareizajā virzienā.

Bērni, kas ir spiesti pieņemt nepieļaujamo, kļūst par pieaugušajiem, kas baidās par sevi pastāvēt. Mēs mācāmies apspiest savas dusmas un uzturēt mieru par katru cenu, pat ja nākas maksāt ar savu psiholoģisko labklājību.

Taču, pat ja mēs esam izauguši emocionāli traumatiskā vidē, tad neesam nolemti ar to dzīvot visu mūžu. Mēs varam mainīties, izmainīt savu reakciju uz nepieņemamu uzvedību, bet procesā mainīt arī pašu situāciju. Tāpat mēs varam iziet arī no attiecībām, kas nestrādā.

Kad atnāk sapratne par savu uzvedību, mums rodas izvēle. Mēs vairs neesam bērni un varam ietekmēt savu realitāti, virzoties no problēmas uz risinājumu.