Ja nebūtu šo trīs aizmirsto varoņu Černobiļas katastrofā, Latvija, kopā ar pusi Eiropas, būtu iznīcināta
Daudzi no jaunās paaudzes mūsdienas to pat nezina, vai, ja ir dzirdējuši, tad tikai nedaudz. Tomēr tālajā 1986. gada 26. aprīlī notika viena no Pasaules vēsturē bīstamākajām katastrofām, kura varēja beigties vēl baisāk, ja ne trīs vīru varonība un drosme. Runa ir par Černobiļas katastrofu. Šīs katastrofas seku likvidēšanā piedalījās daudzi varoņi, kuriem esam pateicību parādā, tomēr šoreiz par 3 vīriem, kurus mūsdienās daudzi ir aizmirsuši… Lai arī viņiem, visticamāk, esam pateicību parādā arī par savām dzīvībām.
Bet par visu pēc kārtas…
Liktenīgajā datumā darbinieki veica sistēmu testu, kas izraisīja divus sprādzienus un ugunsgrēku vienā no četriem kodolreaktoriem. Reaktors izkusa, un izraisītā katastrofa bija vistraģiskākais atomelektrostacijas negadījums vēsturē, gan izmaksu, gan cietušo ziņā.
Sprādziens radīja 400 reižu lielāku radiāciju nekā atombumba, kas eksplodēja virs Hirosimas, ietekmējot Ukrainu, Baltkrieviju, Krieviju, Poliju un Baltijas valstis. Desmitiem cilvēku nomira tūlīt, un pēc tam vēl tūkstošiem citu. Simtiem tūkstošu cilvēku dzīvības tika apdraudētas. Eksperti saka, ka nāve no saindēšanās ar radiāciju var iestāties pat 30 gadus pēc katastrofas.
Černobiļas katastrofa bija vārdos neizsakāma. Bet bez triju cilvēku pūlēm un upurēšanās tā būtu bijusi visu laiku šausminošākā katastrofa.
Cīņa pret otro sprādzienu
Tikai piecas dienas pēc sprādziena, 1. maijā, padomju varas iestādes Černobiļā paziņoja satriecošu atklājumu: eksplodējušā reaktora kodols joprojām kūst. Kodols saturēja 185 tonnas kodolmateriālu, turklāt kodolreakcija turpinājās satraucošā ātrumā.
Zem šī 185 tonnu kūstošā kodolmateriāla atradās miljoniem tonnu liels ūdens baseins. Ūdens tika izmantots kā dzesēšanas šķidrums elektrostacijai, un vienīgā lieta starp kūstošo reaktora kodolu un ūdeni bija bieza betona plātne. Kūstošais kodols lēnām dedzināja šo plāksni, tuvojoties ūdenim izkausētā radioaktīvā metāla plūsmā.
Brīdī, kad karstais, kūstošais reaktora kodols pieskartos ūdenim, tas izraisītu milzīgu tvaika eksploziju. Eksplozijas lielums būtu bijis vairākus simtus reižu lielāks nekā Hirosimas atombumba. Tas momentā iznīcinātu visu, ka atrodas vairāku simtu kilometru rādiusā.
Tā radītais nokrišņu daudzums lielā Eiropas daļā atnestu milzīgu radioaktīvo piesārņojumu. Upuru skaits padarītu pirmo Černobiļas sprādzienu uz tā fona par gandrīz nenozīmīgu. Žurnālists Stefans Makgintijs rakstīja: „Tas izraisītu kodolenerģijas sprādzienu, kas, kā aprēķināja padomju fiziķi, varētu iznīcināt pārējos reaktorus”! Krievijas un Āzijas studiju skola 2000. gadā sniedza vēl draudīgāku novērtējumu: ja kūstošais kodols sasniegtu ūdeni, sprādziena rezultātā „būtu iznīcināta puse Eiropas un tas padarītu pusi Eiropu, Ukrainu un Krievijas daļas neapdzīvojamas uz aptuveni 500 000 gadiem.”
Černobiļas katastrofa bija briesmīga un vārdos neizsakāma. Eksperti redzēja, kā kūstošais kodols sadedzinot burtiski ēd šo betona plātni, tuvojoties ūdenim ar katru minūti. Inženieri ātri izstrādāja plānu, lai novērstu pārējo trīs reaktoru eksplodēšanu. Bija paredzēts, ka trīs vīrieši niršanas aprīkojumā varētu nirt cauri pārplūstošajām reaktora kamerām. Kad viņi sasniegtu dzesēšanas baseinu, viņi atrastu vārtu vārstu pāri un tos atvērtu, ļaujot ūdenim pilnībā iztecēt pirms kūstošais reaktora kodols saskaras ar ūdeni. To miljonu cilvēku dēļ, kuri tiktu nogalināti, sakropļoti vai kā savādāk ietekmēti no gaidāmās detonācijas, šis bija uzskatāms kā labs plāns.
Bet šiem trīs nirējiem tas nebija labs plāns. Ūdens, kas atradās zem lēni kūstošā reaktora 4, bija tobrīd vissliktākā vieta uz planēta kur atrasties. Ikviens zināja, ka katrs, kas nonāks radioaktīvajā ūdens baseinā, dzīvos pietiekami ilgi, lai paveiktu darbu, un tas arī viss.
Černobiļas trijnieks
Padomju varas iestādes izskaidroja gaidāmā otrā sprādziena iespējamību, plānu to apturēt un sekas: nenovēršamu nāvi saindējoties ar radioaktīvo starojumu.
Trīs vīrieši devās uz priekšu.
