Bērns uz ceļa
Tajā vēlajā vakarā kopā ar sievu atgriezāmies no vasarnīcas. Bija vēla atvasara, sestdienas vakars. Mašīnu uz ceļa bija maz, tomēr visi brauca ļoti prātīgi, jo ārā bija necaurredzama tumsa. Ceļa stabiņu atstarotāji bija slikti redzami, pats biju ļoti noguris un arī koki līka pāri ceļam, kopā ar mašīnu spuldzēm radot baisu ainu, it kā mēs brauktu pa tuneli uz kādu citu, daudz drūmāku pasauli.
Pēc kāda laika ceļa malā pamanīju tādu kā baltu pleķi. Nepievērsu tam īpašu uzmanību, pabraucu garām. Pēkšņi sieva sāka kliegt. Es tā pārbijos, ka bailes mani uz sekundi it kā iespieda dziļāk mašīnas sēdeklī. – Apturi mašīnu! – cenšoties kaut ko saskatīt sev priekšā, es automātiski nospiedu bremžu pedāli. – Tur ir bērns! – viņa piebilda. Mana sirds no satraukuma apmeta kūleni. Skatījos uz ceļa un domāju: “ Kur bērns? It kā taču nevienu neaizķēru!” – bailes tādas, ka šķiet, mati uz vietas nosirmos. Tikko gribēju sākt kaut ko pārmest sievai, kā ievēroju, ka viņa pagriežas atpakaļ. “Vai tiešām kādu būšu notriecis?” – caur smadzenēm izšāvās doma. Paskatījos atpakaļskata spogulī un atkal ieraudzīju balto plankumu, kas lēnām tuvojās. “Ak, paldies dievam!” – no sirds novēlās vesels kalns. Ko viņa viena pati te dara? – jautāja sieva. – Tiksi galā? – es pajautāju. Stereotipu dēļ nodomāju, ka labāk lai ar bērnu runā sieviete. Šajā brīdī skolas vecuma meitenīte bija kādu desmit metru attālumā no mums. Sieva izkāpa no mašīnas, atstājot vaļā durvis, kas palīdzēja man dzirdēt viņu sarunu. – Sveika! Ko tu te viena pati dari? –Labvakar! Es esmu no tuvējās nometnes. Mēs devāmies pārgājienā, bet kad atgriezāmies, es atpaliku no grupas un apmaldījos. – Kur ir nometne? Varam tevi aizvest? – atbildēja sieva, bet manī sāka rasties šaubas, jo visas bērnu nometnes šajā apkārtnē jau bija beigušas darbu, un tuvākā, kura vēl darbojās, atradās vismaz trīsdesmit kilometru attālumā. – Nometne “Salūts” – atbildēja meitene. Man kļuva pavisam neomulīgi, jo tā nometne jau sen bija slēgta. Iemesls – mīklaina bērnu pazušana… “Varbūt ir kāda jauna nometne ar tādu pašu nosaukumu?” – es nodomāju. Pa to laiku sieva jau bija iesēdinājusi meiteni mašīnas aizmugurējā sēdeklī.
Es nezinu, kur ir nometne, tāpēc aizvedīsim tevi uz tuvāko policijas iecirkni, lai viņi sazinās ar nometni – teica sieva, aiztaisot mašīnas aizmugurējās durvis. Pati nāca uz priekšu, lai apsēstos savā vietā. Kad sieva izdarīja kustību, lai aiztaisītu aiz sevis mašīnas durvis, es uz sekundi uzmetu skatienu meitenei. No visa spēka pagrūdis sievu, lai viņa izkristu no mašīnas, es iekliedzos, - Bēgam! – pats tajā momentā strauji atgrūdu savas puses durvis un izlēcu no mašīnas, durvis atkal aizcērtot.
Sieva, krītot ārā no mašīnas, redzēja, kā meitene, ja vispār to var tā nosaukt, sāka rāpties uz priekšējo sēdekli. Tikusi priekšā, viņa strauji aizcirta durvis. Es, būdams tālredzīgs, biju paspējis izraut atslēgas no aizdedzes, un aizslēdzu mašīnu. Tur, aiz stikla, mūsu mašīnas iekšpusē sēdēja kaut kas, līdzīgs meitenei, ar necilvēcīgiem zobiem, garu mēli un nagiem kā tīģerim.
Pēkšņi radījums sāka sist pa stiklu, cerībā izkļūt no šī slazda. Mēs ar sievu, daudz neprātojot, metāmies skriet tālāk no mašīnas, cerot ieraudzīt kaut vienu garām braucošu mašīnu. Mēs bijām līdz nāvei pārbijušies, jo neradījums varēja jebkurā brīdī izlauzties no mašīnas un sākt pakaļdzīšanos. Paldies dievam, bailēm pienāca beigas, jo ieraudzījām braucošas mašīnas ugunis. Tikko šoferis apturēja mašīnu un gribēja kaut ko jautāt, es izteicu pirmo, kas iešāvās prātā. – Tur ir slepkava! Viņš mūs apturēja! Mēs knapi izmukām! – par meiteni viņš taču nebūtu noticējis. Vīrietis piedāvājās aizvest mūs līdz tuvākajam policijas iecirknim.
Jau piebraucot pie policijas, viņš pateica ko tādu, kas lika asinīm sastingt dzīslās, - uz šī ceļa daudz dīvainu lietu noticis. Reiz manai mašīnai pakaļ dzinās dīvaina meitene. Būtu jūs redzējuši viņas seju, ilkņus un asos nagus! Šausmas! Ja kādam stāstītu, neviens taču neticētu. – pēc šiem vārdiem aukstas tirpas pārskrēja visam augumam. Parunājuši ar policiju, viņi aizveda mūs līdz mašīnai, kur ieraudzījām, ka tai bija izsists stikls un saplosīti sēdekļi. Šķita, ka tos būt sagrauzis traks suns.
Es no visas sirds biju priecīgs, ka šajā braucienā nepiedalījās mūsu trīs gadus vecā meitiņa. Tagad domāju par to, kas gan būtu noticis, ja viņa būtu sēdējusi savā krēsliņā blakus šim neradījumam. Baisi pat iedomāties. Baisi…
