Bērnam nav iemesla slimot, ja vien viņš caur sevi nelaiž ģimenes problēmas
Katrs bērns attīstās individuāli. Bērniem nav traucējumu personības attīstībā, vienkārši ir laiks, kad viņiem ir jādzīvo no jūtām. Un pats par sevi pienāks laiks, kad bērns patstāvīgi zinās, ko vajag saprast un zināt.
Katrs bērns ir brīnums un pilnība. Bērns dzīvo ar jūtām un rīkojas saskaņā ar tām. Viņš priecājas par katru sīkumu – jauna mašīna vai lelle liek viņam būt sajūsmā. Bērns – tā ir nevainīgas enerģijas koncentrācija.
Mazajam cilvēciņam ir personīgais dzīves temps un ritms. Piemēram, bērni, kuri nākuši psaulē ar cilvēka iejaukšanos – t.i. stimulējot dzemdības, bieži ir pakļauti suicidālajam riskam. Tas ir tāpēc, ka viņi visu laiku domā un nevar atrast risinājumu, kuram būtu jānāk intuīcijas un sajūtu ceļā, jo kāds ar loģiku bija iejaucies viņu dabīgajā ritmā.
Bērni ir kā spogulis problēmsituācijām ģimenē. Viņi atspugoļu savā rīcībā un stāvoklī vecāku problēmas un var mūs daudz kam iemācīt. Ir jādod bērnam brīvība attīstīties, viņš jau ir pilnīgs un nevajag viņu satraukt. Ja bērns ir saslimis – labākās zāles ir gudri vecāki, kuri savā lolojumā redz un atpazīst sevi.
Pavisam īpaši ir bērni ar neārstējamām slimībām un invaliditāti. Viņiem ir īpašs ceļš mūsu dzīvē. Nevajag viņus nosodīt vai piekārt birkas – viņi ir citādi. Īpaši tas būtu jāsaprot bērnu ārstiem.
Līdz skolas vecumam bērnam nav jādraudzējas ar grāmatām un jāmācās. Līdz septiņu gadu vecumam bērnam ir vienkārši jābūt maziņam. Diemžēl mūsdienās parasti bērniem tiek aizvien vairāk un vairāk jau agrā vecumā likts mācīties lasīt, rakstīt un apgūt lietas, kas viņam nav vajadzīgas. Nākotnē šādi bērni kļūs par pieaugušajiem ar vāji attīstītu individualitāti un viņus varēs viegli kontrolēt.
Bāzes darbs ar emocijām gulstas uz vecāku pleciem. Bērns jau ir izvēlējies savus ideāļos vecākus un viens no iemsliem ir tas, ka viņš ar saviem vecākiem var nobriest pareizi. Ja vecāki ļauj bērnam mierīgi augt un attīstīties savā ātrumā, bērnam nav vajadzības slimot un pārņemt vecāku problēmas.
