Vecākiem un vecvecākiem!
Nevajag pildīt mājas darbus kopā ar bērnu. Vēlreiz atkārtoju: nevajag pildīt mājasdarbus kopā ar bērnu! Nevajag kārtot viņa skolas somu! Nav jājautā “kā tev tur skolā?” Jūs bojājat savas attiecības ar bērnu, gan saņemiet negatīvu rezultātu. Vai tad jums nav nekā cita, par ko parunāt ar savu bērnu?
Bērnam ir jābūt savam – personīgajam brīvajam laikam, kad viņš NEKO nedara – no 2 līdz 4 stundām dienā. Ambiciozi vecāki savus bērnus pārslogo, saorganizējot viņiem visādus pulciņus, sekcijas, valodas u.t.t…. Un saņem – neirozes un visu, kas tām nāk līdzi.
Attiecībās ar skolu un pedagogiem, jums jābūt sava bērna pusē. Saudzējiet viņus. Nebaidieties no sliktām atzīmēm. Baidieties novest bērnu līdz tam, ka viņam riebsies iet uz skolu un mācīties.
Krievijas (un arī Latvijas) vecāki ir orientēti uz atzīmēm. Tas nāk līdzi vēl no padomju laikiem. Piemēram, manā klasē mācījās divi čehi un viens polis. Pēc kāda nopietna kontroldarba, visi MŪSU vecāki jautāja par atzīmēm un tikai čehi un polis jautāja kaut ko līdzīgu: “Kā mans bērns jutās? Vai viņš uztraucās?” Un tas ir pareizi.
Grūti pateikt, kam vairāk psiholoģisko problēmu – teicamniekam vai divnieku karalim.
Teicamnieki, kuri “ņem” ar uzcītību un “izsēž” savus pieciniekus – bieži vien ir rūpju bērni ar pazeminātu pašvērtējumu.
Ja jūsu bērns nav spējīgs pats izpildīt savus mājas darbus, viņam noteikti tam ir kāds iemesls. Un tas nav saistīts ar slinkumu. Psiholoģijā tadas kategorijas kā slinkums vispār nav. Slinkums vienmēr ir tur, kur nav motivācijas un gribas.
Starp iemesliem, kāpēc bērns pats neizpilda mājas darbus, var būt jebkas: paaugstināts iekšējais spiediens, hipertonuss, psiholoģiskās problēmas, uzmanības deficīta sindroms un hiperaktivitāte. Un tā vietā, lai tērētu savus vakarus kopīgai sēdēšanai pie mācību grāmatām – labāk pamēģināt atrast šo iemeslu un sākt strādāt pie tā novēršanas (šodien ir tādas iespējas).
Ir vecāki, kuri vēlas izaudzināt atbildīgus, patstāvīgus, veiksmīgus bērnus. Un ir vecāki, kuru mērķis ir totāla kontrole pār bērnu, bet, kāds viņš pēc tā visa izaugs, nav svarīgi – galvenais, lai “nenorautos no saites”.
Cik bieži tieši sliktas atzīmes ir iemesls tam, ka sabrūk ģimenes, sabrūk attiecības, vecāki un bērni izradās šķirti – dažkārt pat uz visiem laikiem.
Pusaudžiem arī bez tā visa ir saasināta psihe un uztvere, bet tie mēneši, kad viņi gatavojas gala eksāmeniem, valsts eksāmeniem, kļūst patiešām dramatiski – gan pašiem, gan ģimenei. Visi nervozē, kādam “piemetas” depresija, sākas visādas histērijas un slimības, dažkārt pat suicīdi.
Kā izvairīties no visām šīm šausmām un minimizēt sekas?
Es domāju, ka sakoncentrējoties uz mīlestību un mūžīgajām vērtībām. Padomāt par to, ka tad, pavisam drīz, kad eksāmeni bū beigušies un izzudīs no atmiņas to rezultāti, svarīgi būs tikai tas – vai šajā laikā nepazaudējāt tuvību, uzticēšanos, sapratni, draudzību ar savu bērnu… Var pazaudēt piecinieku un var pazaudet meitu. Nolikt eksāmenu un “dēlu iekārtot institūtā” un nekad vairs neatjaunot savas attiecības.
Avots: http://snob.ru/
Foto: Jevgēņijs Mahorjovs “Azizs” no sērijas “Pēterburgas pusaudži”
Mihails Labkovskis – praktizējošs psihologs ar 30 gadu stāžu, skolā, savā privātpraksē, arī bērnu kolonijās, tajā skaitā Jeruzālemes mērijas pārziņā esošajās, kā arī gīmeņu psihologs. 8 gadus vadījis radioraidījumu “Pieaugušajiem par pieaugušajiem” radiostacijā “Эхо Москвы”. Šobrīd vada gan radioraidījumus, gan lasa lekcijas vecākiem un bērniem – par attiecībām, mīlestību pret sevi, pašvērtējumu, greizsirdību un citām ļoti būtiskām un svarīgām lietām.
Tulkoja: Ginta FS
