Sieviešu skaudība: destruktīvas jūtas vai tomēr motivācija

Mums ir grūti atdzīties, ka apskaužam citus - šīs jūtas tiek nosodītas un uzskatītas par nepareizām. Taču nemēdz būt labu vai sliktu pārdzīvojumu. Kādos gadījumos skaudība var kļūt par motivāciju un kā šo sajūtu pārvarēt, stāsta psiholoģe Karīna Rihtere.

No baltā līdz melnajam

Skaudība - tas ir tad, kad mēs vēlamies iegūt to, kas ir otram. Tā var attiekties uz rakstura iezīmēm, sociālo stāvokli, prasmēm, materiālo nodrošinājumu, ārieni un pat uz konkrētiem priekšmetiem. Skaudība spēj mūs motivēt mainīties pašām, kā arī kļūt par negatīvu pārdzīvojumu un neapdomīgas rīcības cēloni. Kāpēc tā?

Pirmajā gadījumā skaudība mums kļūst par motivāciju. Mēs redzam to, kas ir otram cilvēkam, un vēlamies, lai arī mums būtu tas pats. Tādēļ mēs sākam ievākt informāciju, pārņemt pieredzi, kalt plānus un pamazām tos ieviest dzīvē. Šāda skaudība mums palīdz kļūt par labāku sevis versiju un sasniegt jaunas virsotnes.

Skaudība kļūst par problēmu tad, ja kaut kādu iemeslu dēļ mēs nevaram iegūt to, kas ir citai. Mums liekas, ka mums nav pietiekamu spēju (varbūt to patiešām nav), vai arī tā otra ir ieguvusi vēlamo ar jums nepieejamiem līdzekļiem.

Un tad nu cilvēks, kuram ir tas, kas nav mums un ko mēs nevaram iegūt, kļūst par trigeri, kurš iedarbina negatīvo scenāriju mūsu galvās. Ko šajos gadījumos mēs visbiežāk darām? Sākam noniecināt otras sievietes sasniegumus. Jā, es neko nedaru, bet arī tā otra rīkojas nepareizi: man neizdodas, bet arī viņa to ir panākusi negodīgā ceļā. Un tā tālāk.

Mūsu psihe vienmēr atradīs attaisnojumu, kāpēc vienām sanāk, bet mums - nē.

Cits scenārijs: mēs sākam uzbrukt cilvēkam, kurš, mūsuprāt, ir pārāks par mums. Daža no mums izrāda klaju, vai arī, ja tas ir liegts, pasīvu agresiju. Cita sāk kaitēt skaudības objektam: izplatīt baumas, konfidenciālu informāciju, radīt situācijas, lai tai otrai būtu slikti. Mums liekas, ja viņa zaudēs to, ko gribam arī mēs, tad mums tas vairs nebūs vajadzīgs.

Taču patiesībā problēma nav vis tajā, ka citai ir tas, kas nav mums. Mēs vienkārši vēlamies uzturēt savu status quo uz citu rēķina. Mums vienmēr nebūs kaut kas no tā, kas ir otram. Un ne vienmēr mums izdosies sabojāt dzīvi veiksmīgākam cilvēkam.

Reizēm skaudība it kā jau kļūst par to virzītājspēku - mēs gribam un darām kaut ko. Taču darām to nevis sevis dēļ, bet, lai pierādītu apskaušanas objektam, ka neesam ne ar ko sliktākas. Taču, pat sasniedzot kaut ko, mēs nejūtam gandarījumu no sasniegtā, jo vienmēr kāda būs labāka par mums. Slikta nav skaudība pati par sevi - tā var kļūt par lielisku motivāciju. Slikti ir tas, ka mēs skaudību izmantojam nevis sevis pilnveidošanai, bet otra cilvēka graušanai un noniecināšanai, vai arī piedalāmies bezgalīgā skrējienā pēc iedomāta ideāla.

4 soļi, kā emocijas ievirzīt pareizā gultnē

1.Kārtīgi izvērtē situāciju. Ja otra cilvēka veiksme tev liek justies nepārliecinoši un raisa destruktīvas sajūtas, ir jāuzņemas atbildība un godīgi sev jāatzīstas, ka tev vienkārši skauž. Tad pacenties atrast negatīvo emociju iemeslu un izprast savas patiesās vēlmes.

Piemēram, aiz skaudības par draudzenes ideālo figūru varbūt patiesībā slēpjas tiekšanās pēc atzinības. Ļoti iespējams, ka tev nemaz nav sevi jānomoka ar diētām un treniņiem. Varbūt ar psihologa palīdzību tev vienkārši jāmēģina pārvarēt savs kautrīgums vai jāpierakstās oratoru mākslas kursos.

2.Ieslēdz savu iekšējo kritiķi. Mūsu karstākās vēlmes bieži atduras pret iekšējām šaubām ‘’Tu nespēsi, tev nesanāks, tev nepietiks tā vai šitā’’. Šis kritiķis ‘’sargā’’ mūs no iespējamām neveiksmēm - jo, ja mēs neko nemēģināsim un nedarīsim, tātad arī nenāksies kļūdīties un vilties. Bet no otras puses, neko nedarot, nekas arī nemainīsies.

Padomā, no kā tieši tu baidies un kāpēc. Bieži vien problēma slēpjas nevis tajā, ka mums ir par maz talanta vai mūsu sapņi nebūtu sasniedzami, bet gan tajā, ka mēs vienkārši neļaujam sev pat padomāt par šī sapņa sasniegšanu.

3.Sastādi konkrētu rīcības plānu. Kad tu sapratīsi, ko tieši vēlies, izdomā plānu, kā sasniegt vēlamo. Ja, piemēram, vēlies mainīt nodarbošanos, padomā, kādu prasmju un zināšanu tev pietrūkst, kā un kur tās var iegūt un kā nezaudēt ienākumus, uzsākot karjeru no nulles.

4.Ieklausies sevī. Jo tas ir pats galvenais. Skaudība mums parāda, ko mēs gribētu, bet kā mums nav. Taču patiesībā ceļš uz vēlamo vienam var būt viegls, bet otram pilnīgi neiespējams. Piemēram, mēs gribētu kļūt par kompānijas dvēseli, taču tad mums ir pilnībā jāizmaina savs raksturs - jāpārvar kautrība, jāiemācās paust savu viedokli un neņemt galvā kritiku.

Ja mēs pēc dabas esam ievainojamas, un cita cilvēka vārdi var mūs aizskart, tas var kļūt par nepārvaramu šķērsli ceļā uz vispārēju atzinību. Vai arī kāda no mums ļoti vēlētos kļūt par mākslinieci, bet tam mums nav ne mazākā talanta.

Un nevajag pārdzīvot, ja esi mēģinājusi, bet tev nav sanācis. Tā nav tava vaina, nedz arī apstākļu vaina. Ne vienmēr cita cilvēka ceļš vai veiksme der otram. Taču šis ceļš palīdz mums labāk izprast sevi un meklēt savas izaugsmes iespējas.