Nevajadzīgā māte. Kāpēc veci cilvēki kļūst nevajadzīgi?
Tatjana kļuva par atraitni diezgan agri – 54 gadu vecumā. Bērni tajā laikā jau bija izveidojuši ģimenes un aizbraukuši dzīvot katrs uz savu uz plašās Dzimtenes pusi, tāpēc pēc vīra nāves viņa palika gluži viena. Kamēr turējās veselība, turpināja strādāt, kad palika par grūtu, devās pensijā. Un sāka ļoti skumt, jo bija vientuļa. Tas, ka bērni atbrauca ciemos reizi gadā, dzīvi neatviegloja, tieši otrādi – pēc tam bija daudz grūtāk. Vienīgā radniecīgā dvēsele, kas dzīvoja blakus bija labākā draudzene Olga. Ar viņu kopā pavadīja daudz laika, runājot par dzīvi un daloties atmiņās.
Bet tad Tatjana saslima. Smagi saslima. Kā jau veciem cilvēkiem tas gadās. Bija nepieciešama steidzama un dārga operācija. Un no kurienes lai vecam vientuļam cilvēkam būtu kādi uzkrājumi? Vienīgā izeja, lai sadabūtu šādu summu – pārdot dzīvokli. Atbrauca vecākais dēls Viktors un ķērās pie dzīvokļa pārdošanas lietām. Sarunāja tā: pēc operācijas viņš ņems māti pie sevis, jo vienai pēcoperācijas laikā dzīvot nebūtu labi. Viņam ir trīs istabu dzīvoklis, mātei vieta pietiks. Naudu, kas palika pāri pēc dzīvokļa pārdošanas un operācijas, brāļi sadalīja savā starpā. Operācija bija veiksmīga, Tatjana ātri atveseļojās. Kad viņas stāvoklis bija tik stabils, ka varēja doties ceļā, viņa ar dēlu aizbrauca. Uz staciju pavadīt atnāca tikai draudzene Olga.
Tatjanu sagaidīja Viktora sieva Valentīna un pieaugusī meita Veronika. Valentīna centās izspiest sejā kaut kādu smaida atblāzmu, taču izdevās diezgan slikti. Savukārt Veronika pat necentās izrādīt laipnību.
Viktora trīs istabu dzīvoklī Tatjanai vieta atradās lielajā caurstaigājamajā istabā. Dēlam ar sievu un meitai katram bija savas atsevišķas istabas, bet Tatjanu iekārtoja uz dīvāna, blakus televizoram. It kā vajadzētu priecāties, beidzot viņa nav viena, ir ģimenes lokā, taču prieka nebija. Mūžam neapmierinātā vedekla ar sakniebtām lūpām, mazmeita, kas izlikās, ka vecmāmiņa ir tukša vieta un dēls, kas dienām ilgi pazuda darbā. Vairāk nevienas dzīvas dvēseles, neviena paziņas svešā pilsētā. Tikai sazvanoties pa telefonu ar savu draudzeni Olgu, Tatjana varēja pastāstīt savas domas un pārdzīvojumus. Un arī tikai tad, kad Valentīna bija darbā, bet Veronika universitātē. Tikai tad vecā sieviete jutās daudz maz mierīgi. Dzīvoklī viņa neko darīt nevarēja, lai pie kā ķērās, viss bija ne tā – ēdiens “negaršīgs”, drēbes izgludinātas “nepareizi”, mēģināja adīt – “tikai putekļi pa visu māju”. Un arī pensiju visu dēlam atdeva, sev tikai pavisam nedaudz naudiņas paturēja. Viņa taču tika aprūpēta, “pilna pansija”, kā saka.
Taču vakari Tatjanai pamazām pārvērtās pilnīgā murgā. Viktora ģimene gulēt gāja vēlu, jau pēc pusnakts, taču vecmāmiņa, kā jau vairums vecu cilvēku, gāja gulēt agri. Viņa gatavojās miegam, pārģērbās un apsēdās sava dīvāniņa stūrī. Pārējie mājinieki daudz neceremonējās – skaļa mūzika, televizors, sarunas, staigāšana šurpu – turpu. Tas viss līdz vēlai vakara stundai. Uz visiem mātes lūgumiem atskanēja viena atbilde – mammu, tu taču te nedzīvo viena. Mēs tā esam pieraduši, tas ir mūsu dzīves ritms.
