Mūsu uzvara. Labākais, ko šī bezjēdzīgā kara laikā būsi izlasījis

Mūsu uzvara.

Pie jūsu vectēva rītausmā ieradās viņa ciemata mājā. Sieva un bērni vēl gulēja. Pret viņu pavērsa šautenes un atņēma visu maizi, pasi, ietaupījumus un aizveda lopus. Kad ģimene pamodās, jūsu vectēvu ar virvi rokā atrada šķūnī, kur viņš pārbaudīja sijas izturību. Tajā pašā dienā virve tika sadedzināta. Dažus gadus vēlāk pie jūsu vectēva durvīm pieklauvēja naktī. Neviens vairs negulēja. Viņam lika sakravāties. Jūsu vecmāmiņa gaitenī sabruka uz grīdas un izmisumā saķēra vīra kāju. Viņai trāpīja pa galvu ar šautenes laidi. Asins tērcīte notecēja pār viņas deniņiem un ieplūda atvērto durvju tumsā. "Mūsu grīdas ir nelīdzenas," bija pēdējā lieta, par ko jūsu vecmāmiņa domāja pirms paģība. Bērni visu redzēja. Šķiet, viņi raudāja.

Jūsu vectēvs tika aizvests uz Kolimu. Desmit gadi bez tiesībām uz korespondenci. No mirkļa aizmiršanās viņu pamodināja spēcīgs sitiens pa aknām. Viņa dzīvais līķis ar grūtībām piecēlās no ledainās kazarmu zemes. Viņi izveda viņu pagalmā un izsita viņam dažus atlikušos zobus – viņš lēnām pamodās. Tad viņa distrofiskais ķermenis tika iekrauts vagonā, kas bija piepildīts ar tādām pašām cilvēku atbalsīm, un tika aizvests uz fronti. Jūsu vectēvs nejuta neko citu kā tikai izsalkumu. Viņš gribēja paēst un nomirt. Taču nomirt viņš nespēja. Viņa prātā pazibēja tas rīts ciematā, šķūnis, virve. "Kāpēc viņi atnāca tik agri, vēl tikai piecas minūtes un viss būtu beidzies" – dumji, bez emocijām, viņa galvā iešāvās šī doma. Jau pirmajā dienā jūsu vectēvs tika iesviests uzbrukumā. Zem lodēm, zem tankiem. Tie paši cilvēki stāvēja viņam aizmugurē, tēmēja pakausī, ja jūsu vectēvs negribētu skriet. Viņš skrēja. Brīnumainā kārtā (nez kāpēc) jūsu vectēvs izdzīvoja. Lodes viņam trāpīja cirksnī, kājā, viena viņam saplēsa ausi.

Viņš nokļuva slimnīcā. Karš bija beidzies. Jūsu vectēvs, smagi sakropļots, atgriezās mājās. Bet dzimtajās sienās viņu sagaidīja klusums. Koridorā neviens vairs negulēja un nebija arī kam viņu apraudāt. Bērni bija gājuši bojā frontē. Sieva pazuda darba nometnēs. Jūsu vectēvs vēlāk uzzināja, ka sievu aizveda nedēļu pēc viņa arestēšanas. Viņi arestēja viņu kā tautas ienaidnieka sievu, kā dzimtenes nodevēja sievu. Jā, jūsu vectēva kaimiņam ļoti patika epistoliskais žanrs, bet viņš vienmēr šķita tik kārtīgs cilvēks. Bet, tam vairs nebija nozīmes.

Jūsu vectēvs nevarēja atrast darbu – viņš nevienam nebija vajadzīgs, viņā bija izdedzis tuksnesis. Viņš nezināja, ko darīt tālāk, kur dzīvot. Jūsu vectēvam lika trīs dienu laikā atstāt Maskavu un vairs nekad neatgriezties. Viņš aizbrauca. Tad viņš nomira, jūs viņu nesastapāt. Viņš nomira kaut kur vienatnē, vai nu pie Rjazaņas, vai kaut kur citur. Viņi viņu ātri un nemanāmi apraka. Starp citu, pēdējos gados viņš daudz dzēra. Dažreiz raudāja. Naktīs viņš pamodās un sēca, aizrijās un izkrita no gultas. Neviens nezina, ko viņš juta tajos brīžos. Jā, un jūs nekad par to nedomājāt.

Ir pagājuši 77 gadi. Uz savas kredītā iegādātās, Vācijā ražotās automašīnas jūs uzlīmējat: "Mēs varam atkārtot". Sociālo tīklu profila bildē ievietojat burtu "Z". Jūs priecājaties par jauno karu, jūs rakstiet denunciācijas par tautas nodevējiem. Pēc mēneša jūs gatavojaties kaut ko svinēt. Jums patīk parāde — jums ļoti patīk tanki. Uz skatuves jūs varat pamanīt veterānu, kurš reiz tēmēja jūsu vectēvam pakausī. Vai varbūt to, kurš reiz iesita jūsu vecmāmiņai ar laidi pa deniņiem. Vai arī varbūt tie nebūs viņi – jebkurā gadījumā jūs par to nedomājiet.

No rīta jūs ietērpsiet savus bērnus militārajos formastērpos, iedosiet rotaļu ieročus. Kameras priekšā viņi lasīs dzejoli par šī kara varoņdarbiem. Jūs būsiet priecīgi, moži, pacilātā noskaņojumā un pat atradīsiet sava vectēva vienīgo fotogrāfiju, lai ar to lepni dotos gājienā pa Maskavu, uzliekot galvā cepuri ar sarkano zvaigzni. "Mūsu uzvara" – jūs nodomāsiet ar lepnumu.

Vakarā piedzersieties ar draugiem. Nokāpjot pagalmā, sprāgstošā salūta fonā rēksiet "Urrrāāā!", un tad pudeles brāļiem ar stīvu mēli stāstīsiet, kā jūsu vectēvs cīnījās, kā toreiz sabradāja fašistu rāpuļus. Tad vēl par to, kā sasniedza Berlīni, un tagad sasniegs Kijivu. Jūs kliegsiet, ka "fašisms neies cauri!", nemaz neapzinoties, ka fašisms tiešām nekur nav aizgājis.

Bet no rīta jūs lāpīsiet paģiras un nez kāpēc dzīvosiet tālāk.