Maniem dārgajiem bērniem...
Rīt jūs atbrauksiet pie manis ciemos, tāpēc ka man ir jubileja. Bet, varbūt arī neatbrauksiet. Jūs ieraudzīsiet, ka es novecoju. Lūdzu, esiet pacietīgi un pacentieties saprast, caur kādu dzīves posmu es eju…
Ja es Jums stāstīšu ko tādu, ko jau stāstīju gadu atpakaļ, ja es atkārtošu vienu un to pašu notikumu no jauna un jauna, nepārtrauciet mani, lai aizkaitināti atgādinātu: “Tu to jau stāstīji pirms pāris minūtēm…” Vienkārši paklausieties. Lūdzu. Pacentieties atcerēties tos laikus, kad jūs bijāt mazi, un es jums lasīju vienu un to pašu pasaciņu atkal un atkal, līdz jūs aizmigāt.
Kad es saku, ka negribu šobrīd doties vannā, nedusmojieties uz mani un nelieciet justies neveikli. Labāk atcerieties, kā jūsu bērnu dienās es centos jūs vakaros pierunāt iet dušā. Jums taču tas ne pārāk patika, vai ne? Kad jūs redzat, cik es esmu nezinoša jaunajās tehnoloģijās, vienkārši dodiet man laiku mācīties. Un neskatieties uz mani tā!… Atcerieties, kā es pacietīgi mācīju jums apgūt ko jaunu? Kā mācīju apģērbties, sukāt matus, risināt ik dienu sarežģītus dzīves jautājumus… Pienāks dienas, kad jūs arvien skaidrāk un skaidrāk pamanīsiet, ka es novecoju. Es lūdzu – esiet pacietīgi. Un pamēģiniet saprast, kam cauri es eju, cenšoties kaut ko saprast no visiem gadžetiem un skaipiem…
Ja es reizēm pazaudēju teiktā jēgu un sarunas pavedienu, ļaujiet man apdomāties un atcerēties, par ko runājām. Nenervozējiet. Neizrādiet nepacietību un augstprātību. Vienkārši ziniet: pats galvenais man ir būt jums līdzās. Jūs vienmēr ieņemsiet galveno vietu manā sirdī…
Kad manas nogurušās kājas neļaus staigāt tik ātri, kā to darāt jūs, vienkārši padodiet man roku un ejiet vienā solī ar mani. Es tieši tāpat padevu jums roku, kad jūs mācījāties staigāt… Un man tajās dienas nebija skumji! Vienkārši mazliet esiet ar mani kopā. Pacentieties mani saprast. Dodiet man iespēju nodzīvot līdz galam savu dzīvi mīlestībā un priekā. Es sargāju laiku, kas pavadīts ar jums un pieņemu to kā dāvanu.
Es vienkārši vēlos atgādināt: es jūs mīlu, mani bērni!
Autore: Silvija Jakševica