Kad mamma kļuva veca...

Kad mamma kļuva veca...

Es atceros mammu, kad viņa vēl bija jauna savu pirmo mazbērnu omīte. Dedzīga, par sevi pārliecināta: paņēma abus mazbērnus, iesēdināja tos auto aizmugurējos sēdeklīšos, kāpa pie stūres un brauca uz dārzu. “Dārzeņiem jānāk tikai un vienīgi no sava dārza!”, “Katru dienu jāvāra svaiga zupa!” Viņai vienmēr katrā jautājumā bija savs viedoklis, kas balstīts uz dzīves laikā iegūto pieredzi. Aktīva dzīves nostāja: “Jums nekā nav ledusskapī? Es gaļas galertu atnesu!”, “Še, paņem naudiņu un nopērc sev beidzot siltu ziemas jaku!”, “Znotiņ, tu neproti plauktu taisni pieskrūvēt? Skaties, kā tas darāms!” Nu, jūs jau saprotat, kā tas ir. Kādas ir divas galvenās problēmas, kādas jaunajai paaudzei rodas ar vecajiem? Tie ir: “Paldies, taču nelieniet mūsu dzīvē” un “Viņiem nav nekādas intereses par saviem mazbērniem, viņi dzīvo savu dzīvi.” Mēs vai nu cenšamies iegūt paši savu dzīvi bez viņiem, vai arī sūkstamies par to, ka vecvecāki nevēlas mums palīdzēt. Taču mēdz gadīties arī tas, ka abi šie aspekti ir vienā grozā liekami.

Un tad vienā brīdī jūs saprotat, ka omīte vairs nevar salasīt visus nokritušos ābolus. Viņa vairs nedodas pastaigās pa mežu pēc ogām un sēnēm ar mazbērniem, jo viņai lauž kājas. Viņa vairs nevar aizvest mazbērnus uz bērnu laukumiņu un stundu sēdēt viņiem blakus, jo no ilgas sēdēšanas ārkārtīgi sāp mugura. Viņai ir grūti savākt bērnus no bērnu dārza, jo viņu grupiņa atrodas trešajā stāvā. Ko tur vairs – viņa pat ar autobusu vairs nebrauc pie mums, lai gan dzīvo blakus esošajā mikro rajonā. Pēc šāda brauciena parasti ilgi sēž koridorā, cenšoties atgūties no tālā ceļa. Jūs samaziniet omītei radīto slodzi: pieņemat darbā auklīti, prasiet brāļu un māsu palīdzību. Taču, ja ilgi neprasāt viņai palīdzību ar mazbērniem, viņa apvainojas. “Jūs pavisam par mani aizmirsuši esat,” viņa stāsta. “Es neesmu jums vairs vajadzīga?”, “Jūs saprotat, ka tas man ir kā darbs, kuru atņemot man vairs nav jēga dzīvot.” Pakāpeniski viņas dzīvi sāk piepildīt daudz kas cits: nemitīgas apskates poliklīnikā, regulāra pieslēgšanās pie sistēmas, lai nodrošinātu organismu ar nepieciešamajām barības vielām, kā arī ikmēneša brauciens uz aptieku pēc visiem izrakstītajiem medikamentiem. Vai arī vienkārši skatīties visas savas mīļākās TV pārraides. Tagad, ņemot vērā viņas pensionāra apburto trijstūri (poliklīnika- aptieka – seriāli) jums ir jāspēj atrast tajā visā arī sava vieta, kas būs daudz citādāka, nekā agrāk.

Pats galvenais ir tas, ka omītei vajadzētu saprast, ka viņu mīl, neatkarīgi no tā, cik daudz vai maz viņa spēj palīdzēt bērniem un mazbērniem. Mana mamma, piemēram, ir tik ļoti pieradusi visu laiku kaut ko darīt un palīdzēt, ka tad, ja uzaicinu viņu pie sevis vienkārši papļāpāt, viņa atbild: “Nu, ko es tur vienkārši nākšu muldēt!” Taču, ja cilvēks gados ir spējīgs arī padarīt kaut ko mazliet vairāk, tad ir nepieciešams izdomāt citas vienošanās vai saziņas formas. Mēs ar saviem mazākajiem bērniem laiku pa laikam braucam pie omītes un aicinām viņu iziet ar mums kopā pastaigāties, bet pēc tam netālu esošajā kafejnīcā paēst (lai nenoslogotu mammu ar ēst gatavošanu, kā arī tāpatās daudzveidībai). Reizēm mēs ar mammu un bērniem braucam uz netālu esošo parku, lai barotu pīlītes, kā arī paši apēstu kādu maizīti un padzertu tēju no termosa. Reizēm es nopērku kādas labas teātra vai koncerta biļetes, un dodos uz izrādi kopā ar mammu. Reizēm mana māsa speciāli brauc pie mammas ciemos, lai dotos “kultūras” pastaigā uz kādu muzeju. Psihologi uzskata, ka veca cilvēka dzīvei nevajadzētu iestrēgt problēmās. Lai saglabātu savu intelektu un veselo saprātu, nepieciešams saglabāt arī savu interesi pret apkārt notiekošo. Ja omīte ārkārtīgi grib palīdzēt mazbērnu audzināšanā, bet viņai vispār nav spēka, ir iespējams atrast citus veidus, kā pavadīt kopā laiku. Ja omītei ir pa spēkam, palūdziet viņai uzcept pīrādziņus, jo viņai sanāk visgardākie. Izveidojiet to kā tradīciju, lai mazbērni var doties pie omītes saēsties gardumus. Varat palūgt viņai piezvanīt uz klīniku, jo jūs nevarat to sazvanīt, bet zināt, ka omīte ceļas agri no rīta. Un tā tālāk. Es, piemēram, lūdzu omītei vismaz vienu reizi nedēļā izņemt bērnu no bērnu dārza, pastaigāt ar tiem mazliet (patiesībā, man to izdarīt ir vieglāk, bet tā ir viņu diena). Lūdzu apmēram reizi mēnesi pieskatīt bērnus (lai gan viņus var atstāt jau vienus), jo mums ar vīru jādodas ciemos vai uz kino (un mēs zinām, ka mamma pēc tam būs jāved mājās). Un kas jums ir vecāka cilvēka klātbūtne dzīvē? Liekas likstas, čīkstēšana par veselību? Tā nebūt nav. Vecvecāku klātbūtne ģimenē ir viens liels ieguvums, jo tā ir bezizmēra mīlestība, turklāt tā ir iespēja būt kopā ar jūsu vecākiem. Turklāt šāda attieksme pret vecāka gadu gājuma cilvēkiem kalpo kā lielisks piemērs jūsu bērniem. Šādi jūs liekat cerības, ka arī saviem bērniem vecumdienās būsiet tikai prieka avots, nevis lieka nasta.

AVOTS: abiem.eu

Ja patika tev, noteikti patiks arī taviem draugiem. Padalies!

Pievienjies mūsu sekotājiem

Aizvērt