Izlasot šo vēstuli, es pārstāju kliegt uz bērniem

“Mēs esam drausmīgi”, - es nočukstēju.
“Jā, es zinu”, - vīrs atbildēja.
“ES nevaru atrast zābaku”, - Iečīkstējās Homērs.
“Es nevaru atrast savu žurnālu”, - iesaucās Ādolfa.
“Un ko mēs tagad iesāksim?” – jautāja Habss.

Es gribēju teikt, ka saķersim bērnus, cieši apskausim, bet notika citādāk. Vēstule, acīmredzot, bija izkausējusi manu nocietināto, auksto sirdi. Bet es nepaķēru ģitāru, nesāku dziedāt reliģiozas himnas, nesāku stāstīt pasakas par varavīksni un vienradžiem. Tā vietā mēs dziļi ieelpojām un palīdzējām atrast bērniem visu nepieciešamo. Un kopā izgājām uz ielas. Viss, kā katru rītu, bet bez uztraukumiem un panikas.

Es gribēju aizsūtīt zīmīti misis K. un pateikt, cik ļoti esmu pateicīga viņai par šo vēstuli. Es vēlējos teikt, ka nebūt neesmu ideāla mamma un Habss ne tuvu nav supertētis. Ka mēs cenšamies cik vien ir mūsu spēkos, bet dažreiz mums ir nepieciešams “spēriens pa pēcpusi”, lai atgrieztos uz pareizā ceļa. Es vēlējos pateikt skolotājai paldies, ka viņa sniedza mums šo tik vajadzīgo spērienu, bet kaut kas novērsa manu uzmanību… Es vēl joprojām centos atrast Ādolfas žurnālu…