Ievēro divdesmit četru stundu starplaiku…

Ievēro divdesmit četru stundu starplaiku…

Kad Georgijam Gurdžijevam (leģendām apvīts 20. gs. mistiķis, filozofs, rakstnieks, cilvēks ar daudziem talantiem un fenomenālu harismu) bija tikai deviņi gadi, viņam nomira tēvs. Tēvs bija ļoti nabadzīgs. Mirstot, viņš pasauca Gurdžijevu un teica viņam:

“Man nav ko atstāt tev mantojumā. Esmu nabadzīgs, arī mans tēvs bija nabadzīgs, taču viņš deva man tikai vienu, un tas padarīja mani par bagātāko cilvēku pasaulē, lai gan ārēji es tā arī paliku nabags. Es varu iedot tev to pašu. Tas ir noteikts padoms. Iespējams, ka vēl esi pārāk jauns un nespēsi tam sekot uzreiz, taču atceries to. Kad varēsi rīkoties saskaņā ar šo padomu, dari to. Padoms ir pavisam vienkāršs. Es atkārtoju to, jo mirstu, klausies uzmanīgi un atkārto, lai es mirtu apmierināts, ka esmu nodevis vēstījumu, kas, iespējams, jau gadu simtiem tiek nodots no tēva dēlam.”

Vēstījums bija vienkāršs. Tēvs teica: “Ja kāds tevi aizvaino, kaitina, provocē, izaicina, vienkārši pasaki viņam: “Es sapratu tavu vēstījumu, taču esmu solījis savam tēvam, ka atbildēšu tikai pēc divdesmit četrām stundām. Es zinu, ka tu esi nikns, es to saprotu. Es atnākšu un atbildēšu tev pēc divdesmit četrām stundām.” Un arī visā citā ievēro divdesmit četru stundu starplaiku.”

Deviņus gadus vecais zēns atkārtoja to, ko bija teicis tēvs, un šādā brīdī teiktais vēlējums uz visu dzīvi iespiedās Georgija atmiņā. Kad viņš atkārtoja vēstījumu, tēvs teica:

“Labi. Lai mana svētība ir ar tevi, es vari mirt mierīgs.”

Viņš aizvēra acis uz atstāja šo pasauli. Un Gurdžijevs, lai gan viņam bija tikai deviņi gadi, sāka praktizēt tēva doto padomu. Ja kāds viņu aizvainoja, viņš teica:

“Es atnākšu pēc divdesmit četrām stundām, lai tev atbildētu, jo tā es solīju savam mirstošajam tēvam. Tieši tagad es nevaru tev atbildēt.”

Iespējams, kāds viņu sita, bet viņš teica:

“Tu vari mani sist; tieši tagad es nevaru tev atbildēt. Pēc divdesmit četrām stundām es atnākšu un atbildēšu tev, jo tā es apsolīju savam mirstošajam tēvam.”

Un vēlāk viņš teica saviem skolniekiem:

“Šis vienkāršais vēstījums mani pilnībā transformēja. Cilvēks mani sita, bet es nevarēju reaģēt uzreiz – man nekas cits neatlika, kā vērot. Man nekas cits neatlika: tagad šis cilvēks mani sit, bet man jābūt vērotājam! Divdesmit četras stundas nebija ko darīt.

Un šī cilvēka vērošana radīja manī jauna veida kristalizāciju. Pēc divdesmit četrām stundām es visu spēju redzēt daudz skaidrāk. Manas acis bija pilnas naida. Ja es būtu atbildējis tieši tajā brīdī, es būtu sācis cīnīties ar šo cilvēku, es būtu iesitis viņam, un tā būtu automātiska, neapzināta reakcija. Bet pēc divdesmit četrām stundām es spēju domāt par to jau daudz mierīgāk, daudz pieklusinātāk. Vai nu viņam ir bijusi taisnība – es esmu kaut ko izdarījis nepareizi un pelnījis to, ka mani sit un aizvaino, vai arī viņam absolūti nav bijusi taisnība. Ja viņam ir bijusi taisnība, nekas cits neatlika, kā iet pie šī cilvēka un pateikties viņam. Bet ja viņam nav bijusi taisnība… tad nav jēgas cīnīties ar cilvēku, kurš ir tik stulbs un dara absolūti nepareizas lietas. Tas ir bezjēdzīgi, tā ir lieka laika tērēšana. Viņš nav pelnījis nekādu atbildi. Un pēc divdesmit četrām stundām viss nostājas savās vietās un atnāk skaidrība.

Un ar šo skaidrību un novērošanas spējām Georgijs Gurdžijevs kļuva par vienu no unikālākajām sava laika personībām. Un tas bija visas viņa būtības kristalizācijas fundamentālais pamats. Tu vienmēr esi ārpusē. Vienkārši vēro!

Ja patika tev, noteikti patiks arī taviem draugiem. Padalies!

Pievienojies domubiedriem!