Histērijas, kliegšana un čīkstēšana: kāpēc bērni kļūst „sarežģīti”

1. Pirmkārt, iejūties bērna ādā un mēģini saprast, vai viņam varētu būt kāda neapmierināta vajadzība.

Bērns var: būt slapjš, noguris, izbadējies vai izslāpis, viņam ir garlaicīgi, viņš ir dusmīgs, justies vājš, neaizsargāts, nemīlēts vai atraidīts, justies nevajadzīgs.
Mēs visi jūtamies un uzvedamies labāk, kad dzīvē ir harmonija. Tas pats attiecās arī uz bērniem. Ja bērns nejūtas labi, bet neviens nepalīdz, tas izraisa stresu, bet tas savukārt noved pie vētrainām emocijām.
Atcerieties, ka dusmas, bailes un trauksme atšķirtības rezultātā ir iedzimta reakcija, ko rada daba, lai bērns izdzīvotu, nevis lai darītu pāri vecākiem. Instinkti ir radušies, lai aizstāvētos no briesmām ārpasaulē, taču mūsdienās tos iedarbina citas lietas – nevar uzvilkt kurpīti, negaidīti kāds no vecākiem iziet no telpas utt. Parasti mēs ķeramies pie loģikas un skaidrošanas, taču kortizola iedarbībā bērns to nespēj uztvert.

2. Iepauzējiet, ieelpojiet un ieslēdziet sirdi, ne prātu.

Viens no veidiem ir sākt novērot, kas mūs pašus visvairāk „izved” no tā, ko bērns dara. Iespējams, ka tam pamatā ir mūsu pašu bērnībā aizrādītais un par ko mūs lamāja. Lai tiktu galā ar saviem impulsiem, jāsaprot, kas ir tas, kas „izved”. Kad tas noskaidrots, jāmēģina mainīt redzējumu, piemēram, nevis „viņš ir tāds pinkšķis”, bet „viņam tagad ir grūti un vajadzīga mana palīdzība”.

3. Palīdzēt bērnam nomierināties var tad, kad pieņem viņa jūtas un saprot, ka tās ir svarīgas, neatkarīgi no tā, cik sliktas vai iracionālas tās liekas.

Pieņemt bērna negatīvās jūtas, neatņemot vecāku mīlestību, ir ārkārtīgi būtiski. Ja tās jūtas noliegt vai noniecināt, tad nevar bērnu iemācīt tikt ar tām galā. Vissarežģītākais vecākiem ir palikt mierīgiem, kad bērni kļūst nekontrolējami.
Tikko kā noskaidrots, ka kāda no bērna vajadzībām nav apmierināta, jāsāk rīkoties.

4. Kā atpazīt vajadzību un ko darīt?

• „Vēlies apskauties?”
• „Lūk, ūdens. Palīdzēs?”
• „Esi saslimis? Ļauj pamēģināt pieri.”
• „Ejam pastaigāties?”
• „Es varu tev kā palīdzēt?”
• „Pastāsti, ko tu vēlies?”

Iespējams, var līdzēt:

• nomainīt vidi un ļaut bērnam nomierināties,
• nolaisties uz ceļiem un mierīgi pasēdēt blakus bērnam,
• ļaut sēdēt mīļākajā vietā un apskaut mīļāko mantiņu,
• padungot šūpuļdziesmu vai atkārtot kopīgo rituālu pirms miega,
• ieslēgt nomierinošu mūziku/ dabas skaņas.

Dažreiz bērns pats nesaprot, kas notiek un nespēj tikt galā ar savām emocijām. Tas nenozīmē, ka viņš ir slikts, viņš vienkārši to vēl nemāk.

5. Piedodiet sev

Saprotiet, ka konflikti ar bērniem ir neatņemama audzināšanas daļa. Bērnu strīdi un noteikumu pārkāpšana notiek visās mājās, tāpat kā priecīgie brīži. Tas viss ir augšanas ceļš. Kādās dienās bērns mācēs savaldīties, kādās nē. Un ja gadās neizturēt un sakliegt uz bērnu, jāiet atvainoties, kad viņš ir nomierinājies. Pastāstīt, ka arī tu, pieaugušais, visu laiku cīnies ar sliktajām emocijām. Turklāt atzīt to, ka visiem ir tiesības uz sliktām emocijām, nostiprina ģimenes un draudzības saites – var dalīties ne tikai ar labo, bet arī ar slikto.
Vecāki, kas nav ideāli, bet dzīvo pēc principa „1 slikta situācija uz 4 labām”, pilnīgi noteikti spēs izaudzināt laimīgus, veselīgus, spēcīgus, spējīgus un laipnus bērnus.