Es visu padaru sarežģītāku

No visvienkāršākajām ikdienas darbībām līdz pat apjomīgiem nākotnes plāniem - viss kļūst neticami sarežģīti, ja cilvēks ieciklējas uz sīkumiem. Mēģināsim noskaidrot, kas slēpjas aiz šīs nespējas rīkoties vienkārši.

Andžela, 49 gadi, farmaceite

Man vienmēr ir bijis grūti dzīvot. Bērnībā es baidījos spēlēties, jo iedomājos, kāda būs nekārtība. Pusaudža vecumā es vairākas nedēļas pirms kādas ballītes jau domāju, ko vilkšu mugurā, kā laicīgāk izpildīt mājasdarbus, ar ko uz turieni došos, kā uzvedīšos un tamlīdzīgi...Bieži rezultātā es nekur neaizgāju. Toties ar mācībām viss vienmēr bija kārtībā. Jau vēlāk, universitātē, es iepazinos ar cilvēku, kurš nodarbojās ar ķermeņa terapiju. Pateicoties vingrinājumiem, kurus viņš man parādīja, es uzelpoju brīvāk, iemācījos nepiegriezt lielu vērību parastām lietām. Tagad es zinu, ka viss bija tādēļ, ka tiku audzināta pārāk stingri. Un es biju pieradusi ārēji visu laiku izturēties ideāli, bet iekšēji vienmēr biju saspringta.

“Mašīnu neizdodas iedarbināt. Ko darīt? Kuru saukt palīgā? Un, ja nu to nevar salabot, nāksies pirkt jaunu mašīnu? Tātad, nāksies ņemt kredītu… Un ja man to neiedos, kā es ģimeni varēšu aizvest uz vasarnīcu? Kāpēc dzīve ir tik sarežģīta?” Tā vienkārša automašīnas ķibele pārvēršas par subjektīvi pārdzīvojamu katastrofu.

Daži no mums šajā nodarbē sasniedz pilnību. Jebkuras sadzīviskas grūtības šie cilvēki redz kā caur palielināmo stiklu. Šis katastrofiskais domu gājiens saistās ar priekšstatu par to, ka viena problēma aiz sevis velk otru, tā vēl vienu un tā tālāk.

Pārvaldīt visu

Šie cilvēki vienmēr ir apkrāvušies ar darbiem, tiecas visu pārvaldīt, katru situāciju izskata sīkumos, visu analizē, cenšoties jau iepriekš paredzēt sekas. Viņi neatstāj vietu ne mazākajai nejaušībai. Taču nereti šajā detaļu gūzmā viņi apjūk.

Būt nevainojamam

Psihologi tādu uzvedību saista ar tiekšanos pēc pilnības (perfekcionismu). Ko izraisa stingra audzināšana bērnībā. Ja vecāki ir pārāk prasīgi, bērns nonāk pie secinājuma, ka viņu mīl tikai tad, kad viņš ir patiešām nevainojams. Pieaugot viņš turpina uzvesties tieši tāpat, taču nesekmīgi, jo būt nevainojamam nozīmē kontrolēt gan sevi, gan visu apkārtējo pasauli.

Padomi apkārtējiem

“Nu ko tu!”, “Neuzvelcies!”, “Esi vienkāršāks”...Šādus padomus ik dienu dzird tie, kam dzīve ir viens liels sarežģījums. No tā viņiem nekļūst vieglāk, jo vairāk par visu viņi baidās atslābt un palaist visu pašplūsmā. Cita lieta - piedāvāt viņiem pavadīt laiku kopā: pie vakariņu galda, vasarnīcā, kino vai izstādē. Ja izdosies pierunāt cilvēku jums uzticēties, ieinteresēt, iespējams, viņš gūs gandarījumu no negaidītas atpūtas, par kuru viņam nenācās jau laikus parūpēties. Vienīgais nosacījums: pārsteigums ir iepriekš jāpārdomā un jāorganizē tā, lai tas neizraisītu papildu satraukumu.

Ko darīt?

Organizējiet savu laiku. Lai darbi nesajuktu, šķirojiet tos pēc nozīmības pakāpes un nosakiet precīzus izpildes termiņus. Skatoties grafikā, ir vieglāk izlemt, kādā secībā ķerties pie atsevišķiem uzdevumiem. Tas ļaus jums pa jaunam rīkoties ar savu laiku, nekrītot panikā. Izšķirojiet sīkumus. Lai koncentrētos uz galveno, sāciet ar sīkumiem. Sakārtojiet tos pa veidiem, pēc tam lielākās kategorijās. Un tās arī sadaliet grupās. Rezultātā paliks neliels uzdevumu apkopojums. Izmetiet niekus no galvas. Jūs grasāties uzaicināt draugus vakariņās. “Cik aicināt? Bet vai viņi viens otram patiks? Kā viņus sasēdināt? Liekas, ka divi no viņiem nesen sastrīdējās...” Nu un tad? Sakiet sev: “Pieņemsim, ka viesi savā starpā nesadraudzēsies - un kas no tā? Uz mani tas neattiecas.” Atbrīvojiet muskuļus. Jo vairāk jūs nervozējat, jo neatrisināmākas liekas problēmas un jo vairāk jūs nogurstat. Lai pārrautu šo apburto loku, ir jāiemācās atbrīvot ķermeni un tādā veidā nomierināt emocijas. Iemācoties mierīgi uztvert grūtības, var labāk koncentrēties uz risinājuma meklēšanu. Pamēģiniet dažas reizes lēni ieelpot un izelpot vai domās uz brīdi pārcelieties uz visjaukākajām atmiņām vai sapņiem.

Lasi arī šo: Māka atlaist - garā stipra cilvēka pazīme

Šķiršanās bailes

Nepārvaramā tieksme visu sarežģīt liecina arī par “noslēguma” bailēm. Jebkuras lietas vai attiecību beigšanās tādam cilvēkam saistās ar vientulības, tukšuma vai pat nāves pārdzīvojumiem. Tā vietā, lai uz dzīvi paraudzītos filozofiski, viņš pastāvīgi satraucas, bezgalīgi meklē un atrod nepilnības savā darbā, viņš dara visu, lai attālinātu neizturamo šķiršanās brīdi ar sava darba rezultātu, kad nāksies sev pateikt: “Tas ir beidzies”.

Tāda satraukuma cēloņus psihoanalītiķi saista ar bērnībā pārdzīvoto pirmo šķiršanās pieredzi. Līdz laikam bērns jūtas pilnībā savienots ar māti, un pat neilga šķiršanās viņu ievaino. Ja kaut kādu iemeslu dēļ šādas situācijas nav atrisinājušās, šķiršanās skumjas nav izkliedējušās atkalredzēšanās priekā, maigumā un mīlestībā, trauksme var pavadīt cilvēku visu mūžu.

Palikt bērnam

Vēl viens izskaidrojums: panikā ir tendēti krist cilvēki, kuri nav sagatavoti sastapties ar dzīves grūtībām. Tāda stratēģija varētu būt raksturīga cilvēkam, kurš bērnībā ir ticis pārāk lutināts un aprūpēts, kurš ir pieradis, ka jebkura viņa vēlēšanās tūlīt tiek izpildīta. Arī pieaugot, viņš nespēj paraudzīties acīs realitātei, samierināties ar nepieciešamību pielikt savas pūles. Ērtāk un drošāk ir ierakstīt uzdevumu neizpildāmo sarakstā. Tas notiek neapzināti: jau doma vien par iespējamiem sarežģījumiem automātiski izraisa bezgalīgu spriedumu un pārdzīvojumu ķēdi. Rezultātā cilvēks atrod nomierinošu izskaidrojumu bezdarbībai: vienkārši uzdevums ir pārāk sarežģīts.