Es biju vienkāršas apkopējas dēls, visi par mani smējās. Bet pēc 20 gadiem skolas salidojumā es skaisti pārmācīju savus klasesbiedrus un skolotāju
Es uzaugu nepilnā ģimenē. Savu tēvu nekad neesmu redzējis, māte viena mani izaudzināja. Viņai bija ļoti grūti mūs izaudzināt, tāpēc viņa strādāja divos darbos par apkopēju. Viņa uzkopa skolu, kurā es mācījos, un vēl arī veikala telpas.
Mēs dzīvojām ļoti pieticīgi. Par mani bieži smējās, jo es staigāju vecās drēbēs, man nebija modernu sakaru ierīču, kādas bija maniem vienaudžiem. Es par savu māti nekaunējos, bieži paliku pēc stundām palīdzēt viņai uzkopt telpas vai pārbīdīt solus. Es taču sapratu, cik viņai ir grūti, un ļoti mīlēju viņu.
Savā skolā es biju vientuļnieks. Draugu man nekad nebija, bet attiecības ar klasesbiedriem izvērtās vienā vienīgā apsmiešanā. Turklāt mūsu klases audzinātāja īpaši laipna bija tikai ar turīgāko vecāku bērniem, bet trūcīgos bērnus vienmēr rāja. Un tieši man parasti tika visvairāk.
Reiz mana skolotāja izteica frāzi, kas mani ļoti aizvainoja, un es to atcerējos uz visu mūžu. Kad es stāvēju pie tāfeles, viņa pateica, ka apkopējas dēls nekad nekļūs par direktoru, turpretī direktora dēls nekad nemazgās grīdas. Es to atcerējos uz visiem laikiem, lai arī biju vēl bērns.
Mani klasesbiedri ik gadu satikās skolas salidojumā, taču es uz tiem negāju. Jo skolas gadus es gribēju vienkārši aizmirst un neatcerēties vairs nekad. Taču pēc 20 gadiem es tomēr sadūšojos apmeklēt šo pasākumu, un tajā, protams, piedalījās arī mana klases audzinātāja.
Lai satiktos, klasesbiedri bija izvēlējušies dārgu restorānu, un svinību gaitā katrs stāstīja par saviem sasniegumiem dzīvē. Kāds bija taksists, cits strādāja prestižā kompānijā, vēl kāds vienkārši sēdēja mājās. Kad jautājums tika uzdots man, es kautrīgi atbildēju, ka mans darbs ir saistīts ar celtniecību.Visi tikai pasmīnēja, uzskatīdami, ka es droši vien esmu parasts strādnieks un nēsāju ķieģeļus. Es nesāku pārliecināt viņus par pretējo.
Taču vēlāk kādā brīdī es paņēmu mikrofonu no muzikantiem un skaļi pa visu zāli uzrunāju savus klasesbiedrus. Es teicu, ka šodien vēlos visus uzcienāt un uzsaukt visiem šo banketu. Sākās vispārēja ķiķināšana un dzēlīgas piezīmes, ka man tas dārgi maksāšot utt.
Un tad es paziņoju, ka šis restorāns pieder man, un visa nauda, ko klasesbiedri ir samaksājuši par mielastu, tiks viņiem atgriezta.
Es labi atceros viņu sejas tajā brīdī, sevišķi jau skolotājas, kura sastinga ar pavērtu muti. Bet pēc banketa es pārsteidzu viņu vēl vairāk, piedāvājot aizvest mājās ar savu luksus klases automašīnu.
Lūk, tā es atdarīju visiem tiem, kas visu bērnību par mani smējās. Un pierādīju, ka nav svarīgi, kāds tu esi piedzimis, trūcīgā ģimenē vai tieši otrādi. Svarīgi, kas tu esi, un ko esi pratis dzīvē sasniegt. Starp citu, šobrīd mana māte jau vairs nestrādā, bet gan dzīvo skaistā mājā jūras krastā.
