Dvīņu saruna mammas vēderā

Mammas puncī sarunājās dvīņi.

Viens jautā otram: “Vai tu tici dzīvei pēc piedzimšanas?” Otrs atbild: “Kāpēc ne! Kaut kam taču jābūt pēc piedzimšanas. Varbūt te mēs esam, lai sagatavotu sevi tam, kas būs pēc tam”. “Muļķības”, saka pirmais. “ Nav nekā pēc tam. Kāda tad var būt tā dzīve?” Otrs uz to saka: “Es nezinu, bet varbūt tur būs vairāk gaismas kā šeit? Varbūt mēs varēsim staigāt ar kājām un ēst ar savām mutēm. Varbūt mums būs vēl citas sajūtas, ko tagad nevaram izjust?”

Pirmais atbild: “Tas ir absurds! Staigāšana nav iespējama! Un kāda vēl ēšana ar muti? Smieklīgi! Nabassaite piegādā mums visu, kas nepieciešams. Taču tā ir tik īsa. Tāpēc dzīve pēc šejienes loģiski beidzas”. Taču otrs dvīnis pastāv uz savu: “Labi, taču es domāju, ka tur, ārā, varbūt ir kaut kas pavisam atšķirīgs no tā, kas ir šeit. Varbūt tur mums vispār nemaz nevajadzēs nabassaiti…” Uz to pirmais iebilst: ”Muļķības! Un ja nu tur arī būtu dzīve, tad kāpēc neviens no turienes nav atgriezies? Piedzimšana ir dzīves gals un pēc piedzimšanas nevar būt nekas vairāk kā vēl lielāka tumsa, klusums un nebūtība. Piedzimšana mūs aizvedīs uz nekurieni”.

“Labi… es gan nezinu”, otrais turpina. ”Bet pavisam noteikti mums tur jāsatiek Mamma un viņa pavisam noteikti par mums rūpēsies”. “Mamma?”, iesaucas pirmais. “Un tu patiešām tici, ka tur būs Mamma? Tas ir smieklīgi! Ja mums būtu Mamma, kur tad Viņa ir šobrīd?”. “Nu, viņa varētu būt mums visapkārt. Mēs dzīvojam viņā un bez Viņas nebūtu šīs pasaules“. “Tā kā es viņu neesmu redzējis, tad loģiski, ka Viņas nemaz nav!” – pirmais atsaka. Uz ko otrais atbild: ”Dažreiz, kad esmu pilnīgā klusumā, koncentrējies, es ieklausos un varu uztvert Viņas klātbūtni, dzirdēt viņas mīlošo balsi, kas skan arī šeit, lejā…”