Dabiskā antibiotika - ķiploks!

Ķiploks atšķiras no citiem dārzeņiem ar bagātu sausnes saturu (vairāk par 30-35%), kuras galvenās sastāvdaļas ir ogļhidrāti (20-27%) un olbaltumvielas (6-7%). C vitamīna ķiploka sīpolos ir 15-30 mg%, lapās pat 100-140 mg% (2 — 3 reizes vairāk nekā apelsīnos un greipfrūtos). Vitamīnu satura dēļ dažās zemēs (Bulgārijā, Japānā, Ķīnā) uzturā izmanto arī ķiploka jaunās lapas. Ķiploks satur līdz 0,5-2% ēteriskās eļļas un tās sastāvā ietilpstošos sēra savienojumus (aminoskābi aliīnu un tās ķīmisko pārvērtību produktus, tioglikozīdus), fermentu aliināzi, vitamīnus (B1, B2, C, E), karotinoīdus, fitosterolus, flavonoīdus, lipīdus, mikroelementus (no tiem lielākā daudzumā selēnu) u.c. savienojumus.
Aliīns ir negaistošs savienojums, bez smaržas un bez antibiotiskām īpašībām. Aliīns ir raksturīgs vesela (nesasmalcināta) ķiploka komponents, bet tā praktiski nav sasmalcinātā ķiplokā, jo to noārda īpašs ferments - aliināze. Veselā ķiploka daiviņā aliīns un to noārdošais ferments atrodas dažādās šūnas vietās. Ķiploku sasmalcinot, abas vielas nonāk saskarē un rodas loti nestabils savienojums, no kura veidojas alicīns. Tas ir bezkrāsains eļļains šķidrums, kas dod ķiplokam specifisko smaku. Alicīns iznīcina daudzas slimības izraisošas baktērijas. Ūdens šķīdumā alicīns ātri zaudē baktericīdo aktivitāti. To daļēji stabilizējot cukurs un medus.

Ķiploka sastāvs ir atkarīgs no tā uzglabāšanas apstākļiem un ilguma. Veiktie pētījumi liecina, ka uz slimību izraisītājiem mikroorganismiem visstiprāk iedarbojas svaigi ķiploki. Ķiploki, kas glabāti vairākus mēnešus +16°C temperatūrā, jau zaudējuši 2/3 no baktericīdām īpašībām, bet pēc 8 mēnešiem mikroorganismus tie vairs gandrīz nemaz neietekmē. Ja ķiplokus glabā temperatūrā, kas nedaudz augstāka par 0°C (+2°C), to baktericīdās īpašības samazinās apmēram par pusi, bet pēc 1 — 2 mēnešiem ķiploka fitoncīdu aktivitāte pret stafilokokiem ir samazinājusies 3 reizes. Šā apstākļa dēļ par medicīniskai lietošanai derīgiem uzskata vēsā ( + 2°C temperatūrā), sausā, ar labu gaisa cirkulāciju vietā līdz 6 mēnešiem ilgi glabātus svaigus ķiplokus.

Ķiploka aktīvās vielas

• normalizē sirdsdarbību, palielinot tās jaudu un samazinot ritmu;
• novērš vainagartēriju spazmas un uzlabo sirds muskuļa apgādi ar asinīm:
• novērš asins trombu veidošanos asinsvados, jo mazina asins recēšanas spēju, padara tās šķidrākas, palielina asins plūsmu un uzlabo organisma apgādi ar skābekli un barības vielām;
• paplašina asinsvadus (īpaši mazos un šauros smadzeņu, acu un ekstremitāšu kapilārus) un pazemina asinsspiedienu. Tādēļ samazinās asins viskozitāte un palielinās asins plūsma asinsvados. Šo faktoru ietekmē mazinās daudzu sirds un asinsvadu sistēmas slimību riska faktori. Turklāt ķiploks normalizē vielmaiņu un līdzsvaro holesterīna līmeni asinīs, tāpēc ir labs līdzeklis aterosklerozes profilaksei un ārstēšanai. Ķiploks paātrina zarnu kustības, sekmē barības pārvietošanos pa zarnām un gāzu izvadīšanu no tām, tāpēc novērš vēdera uzpūšanos, ir viegls caurejas līdzeklis, ārstē zarnu trakta iekaisumu, sekmē kuņģa un zarnu sulu un žults izdalīšanos, tam piemīt prettārpu darbība. Ķiploka aktīvās vielas palielina organisma imunitāti — tā spēju pretoties infekcijas slimībām —, labvēlīgi iedarbojas uz elpceļu gļotādu, atvieglojot atkrēpošanu, jo šķidrina krēpas un sekmē to atdalīšanos un izvadīšanu, darbojas antibiotiski klepus, gripas, bronhīta un plaušu slimību gadījumā. Izraisa svīšanu, palielina urīna izdali.

Pētījumos pierādīts, ka svaigs ķiploks ir efektīvs līdzeklis pret slimības izraisošiem mikroorganismiem. Tas sekmē brūču dzīšanu. Ķiploka antibiotiskas darbības aktīvās vielas ātri uzsūcas audos un iznīcina patogēno mikrofloru, tāpēc ar tā palīdzību var ārstēt ne tikai mutes dobuma, elpceļu, gremošanas orgānu un urīnceļu infekcijas, bet arī ādas infekcijas slimības, augoņus, zemnagu sastrutojumus. Zinātniskā literatūrā ir dati par to, ka cilvēki, kas regulāri lieto ķiplokus, retāk slimo ar vēzi. Tos var izmantot par profilaktisku līdzekli pret kuņģa, resnās zarnas vēzi, kā arī izmantot ādas vēža ārstēšanā (pielietojot arī ārīgi).
Gan ķiploka, gan tā atsevišķu komponentu pretvēža īpašības pierādītas eksperimentos ar dzīvniekiem. Ķiploka aktīvās vielas aizsargā šūnas no ģenētiskiem bojājumiem, ar ko saistīta onkoloģisku slimību attīstība, turklāt tās nomāc vēža šūnu veidošanos, sekmē to uzsūkšanos. Šādu darbību uz audzēju šūnām skaidro ar to, ka tas veicina veselo audu šūnu dzīvības procesus un samazina vēzi izraisošo faktoru iedarbību.

Ķiploks veicina B1 vitamīna uzsūkšanos organismā.

Pēc ķiploka ārstniecisko īpašību itin garā uzskaitījuma kļūst skaidrs, ka tas ir vērtīgs līdzeklis veselības saglabāšanai un tās atgūšanai. Tos lieto par tauku līmeni asinīs pazeminošu, hipotensīvu, antimikrobisku un pretvīrusu, pretspazmu, atkrēpošanu sekmējošu, sviedrējošu un prettārpu līdzekli.
Minētās īpašības raksturīgas termiski neapstrādātiem, svaigiem, pareizi uzglabātiem ķiplokiem, jo to ārstnieciskās īpašības ir atkarīgas no savienojumiem ar aso, īpatnējo, ilgi saglabājošos smaku. Profilaktiskā nolūkā ik dienas būtu jāapēd 1 — 2 daiviņas svaiga ķiploka, ārstnieciskā efekta nodrošināšanai nepieciešamas vismaz 3 ķiploka daiviņas. Apēstā ķiploka izvade no organisma sākas jau pēc dažam stundām, tāpēc uzņemamā deva jāsadala vienmērīgi pa dienu.

Kontrindikācijas ķiploku lietošanai nav zināmas. Tomēr ķiploki kairina gremošanas traktu, aknas, nieres, tāpēc dažkārt tie var radīt nepatīkamu sajūtu. Turklāt, lietojot ķiploku ilgstoši un daudz, tas var nomākt gremošanas sistēmas dabisko mikrofloru un radīt vieglus gremošanas traucējumus, kas pāriet, tiklīdz ķiploku pārtrauc lietot. Ķiplokus neiesaka lietot epilepsijas un nieru slimniekiem. Par tā lietošanu grūtniecības laikā ir divējāds viedoklis. Viens — tiek minēti dati par ķiploka tablešu labvēlīgo ietekmi uz augļa apasiņošanu caur placentu, otrs ir norāde par izvairīšanos lietot ķiplokus grūtniecības periodā. Ierobežotā daudzumā ķiploki jālieto vai pat no tiem jāatsakās zīdīšanas periodā, jo, ar mātes pienu nokļūstot jaundzimušā organismā, ķiploka aktīvās vielas var izraisīt caureju. Ķiploka preparātus, it īpaši neatšķaidītus, neiesaka ordinēt maziem bērniem, jo aprakstīti daži to izraisīti dzīvībai bīstami stāvokļi. Nepieciešamības gadījumā bērniem ieteicams dot ļoti mazu devu atšķaidīta ķiploka preparāta.