Vecāku gudrības

Vecāku gudrības

Gadiem ejot, kļūst saprotami tādi vecāku vieduma dziļumi, kurus dažkārt, šķiet, labāk būtu nesaprast. Vispār jau pieredze no jebkuras muļķības spēj izveidot gudrību, vajag vien paspēlēties ar zemtekstiem. Piemēram, man kļuva skaidri daži manu vecāku izteicieni, kuri agrāk šķita vien slinkas atrunas vai atklāta ņirgāšanās. Piemēram…

Nodzīvo tik, cik es, tad paskatīsimies

Uz maniem centieniem mācīt viņu dzīvot, mana mamma bieži vien atbildēja ar “nodzīvo tik, cik es, tad paskatīsimies”. Manos 10, 15, pat 20 gados, man tas šķita negodīgs trumpis. Kaut kas līdzīgs džokerim ar nosaukumu “nodzīvo tik, cik es”, kuru no kāršu kavas parasti izvelk cilvēks, kurš nav spējīgs mainīties. Mēs taču pieredzē ar viņu nespēsim konkurēt!

Tagad, kad esmu nodzīvojusi N gadus, es zinu, ka, lai nopelnītu šo džokeri, ir ļoti ilgi un smagi jāstrādā. Es jau vairs neesmu gatava klausīties gudros piedspadsmitgadnieku padomus, mācīties audzināt bērnus pie cilvēkiem bez bērniem, ārstēties pie neprofesionāļiem, kuriem es esmu izmēģinājumu trusis, vai pieņemt to cilvēku viedokļus, kuriem es padomu nejautāju. Lūk, tieši par to runāja mana mamma.

Tālu iesi, kamēr tevi apstādinās

Šī frāze man šķita bezjēdzīga ņirgāšanās. Ko tas vispār nozīmē? Kur iešu? Kāpēc iešu? Kāpēc apstādinās? Ar savām, realitātei neatbilstošajām idejām, fantāzijām, ilūzijām un centieniem izmainīt pasauli, mēs agri vai vēlu atduramies pret kaut ko, kas mūs apskaidro. Vai pret kādu, kas apskaidro. Un, jo mēs esam spēcīgāki, jo tālāk aiziesim, pirms atdursimies. Ja tie nebūs vecaki vai apstākļi, tad mums nāksies atdurties vēl pret kaut ko. Kā tautā saka, jo “krutāks” džips, jo tālāk nākas skriet pēc traktora. Es esmu ļoti “kruts” džips, un tāpēc no džungļiem, kuros biju iebraukusi, pēc traktora nācās skriet ļoti tālu.

Citu vecāku tev nebūs

Tā mani vecāki atbildēja uz visiem maniem centieniem viņus izmainīt. Tad man šķita, ka es tomēr atradīšu kādus – labākus: pasniedzējus mūzikas skolā, vadītājus darbā, vai kādu slavenu indiešu guru. Tā iegūšu sev tos ideālos vecākus, kuri mani mīlēs pareizi, tā kā man to vajag. Protams, es satiku ļoti daudz labus cilvēkus, taču, lai cik arī meklētu, neatradu nevienu, kurš būtu gatavs mani vēlreiz radīt, izņemot šos te divus – neprātīgos.

Dažkārt ir neciešami. Es taču zinu, kādi viņi būtu varējuši būt! Redzu potenciālu, kļūdas. Bet viņi mani neklausa! Un es aizmirstu, ka tad, kad es viņiem piedzimu, viņiem nācās mācīties pazemību.

Un viņiem pašiem taču arī no malas labāk ir redzams. Cita bērna arī viņiem nebūs, un viņi ar to ir samierinājušies.

Lūdzu, beidzot taču kļūsti pieaugusi!

Šī frāze man šķita absolūti bezatbildīga. Kā tad tā! Kā es varu ātrāk pieaugt, ja mans tēvs par mani pienācīgi nerūpējas! Kā gan var, mani neatbalstot, prasīt, lai es pieaugu?! Dzīve mums dod ļoti daudz dažādu āķīšu, cilpiņu, pakāpienu un citu ierīču, lai mēs ātrāk pieaugtu. To ir pietiekami daudz, lai mēs nonāktu kaut kādā noteiktā vecumā un teiktu: “Jūs izdarījāt pusi darba mani piedzemdējot, izaudzinot, un es izdarīju otru pusi, un beidzot pieaugu. Pateicos jums par jūsu pusi un paskatieties uz manējo!”.


Ja patika tev, noteikti patiks arī taviem draugiem. Padalies!

Pievienojies domubiedriem!